«Gods un laime»? Ja, ja tikai! Ne, Viritai nebija saubu, ka vini vinu labprat nems par sievu. Bagatibai, ciltsrakstiem, varbut pat skaistumam. Bet vai vini miles?

Virita bija dusmiga uz sevi, meginaja mainities, bet nekas neizdevas. Skita, ka vina dzivo smacejosa, viskoza murga. Ja tu kadam pateiksi, vins tev netices; vini teiks, ka vins neverte savu laimi. Vai ta tiesam ir laime?!

Un tad piemekleja katastrofa: tevs pazinoja par savu nenoversamo saderinasanos. Un, lai gan meitenei tas nebija parsteigums, ligavainis gan! Tiklidz vina dzirdeja, kurs ludz vinas roku, Virita sastinga un bez speka iegrima kresla – kajas peksni parstaja kusteties.

– Bet tevs, vins…

«Vins ir cels cilveks, un vins ir gatavs rupeties par jusu labklajibu.» Vins pat uzstaja uz jusu drosibu.

– Kapec drosiba?

«Nebaidieties, tas ir musu pieauguso lietas,» tevs maigi teica. – Dizciltigajam gimenem ir gruti laiki.

Vins vel kaut ko teica, paskaidroja, ka labaku balliti nevar atrast, ka vina tiek pagodinata, un Virita sedeja sastingusi, lamadama savu parak kluso noskanojumu. Mana galva ka nobijies putns dauzijas viena doma: «Ko darit?!»

Bet galu gala sis murgs beidzas: tevs, pamanijis, acimredzot, ka vina meita ir parak sevi ievilkusi, apklusa, satvera vinu aiz rokas un aizveda pie savas milakas lapenes darza. Vins noskupstija vina pieri, apsedinaja vinu un sacija:

– Ja velesies, tad parunasim velak. Es redzu, ka jums japierod pie zinam.

Un aizgaja. Virita joprojam vinu asi dzirdeja:

– Teja jaunkundzei! – un tad apkart sabiezeja miegains klusums, kuru partrauca tikai lapu salkona, bisu dukona un putnu civinasana.

Un saja klusuma vina pamazam atjedzas.

Lenam, maziem malciniem, vina dzera sev atnesto teju, saldu, galvu reibinosu ar liepu medus un piparmetru aromatu. Klusiem, klusiem soliem un gandriz neelpodama vina devas uz saviem kambariem, nomainija gaiso majas kleitu pret biezo, kura vina parasti brauca, ielika jostas soma dazas nepieciesamas lietas un tikpat klusi devas leja pagalma, uz stalliem. Vina jautaja, mili smaidot stalla zenam:

– Seglojiet mani ar Kastanu. Es gribu mazliet izvedinat galvu.

Vinas luguma nebija neka neparasta, Viritai loti patika izjades, un tevs vinai atlava so nevainigo izklaidi. Un vins pat neuzstaja uz pavadijumu, ja meita nepameta muizai blakus esosas plavas un copes, kas parklatas ar drosibas piekariniem.

Kastanis pienema ierasto piedavajumu – biezu apalu burkanu, kas bija nokaltis pa ziemu – un apmierinati snaca saimniecei seja. Ligavainis vinu iecela seglos, un Virita, it ka netisam atskatitos uz teva logiem – ne, vina neskatas! – vina palaida savu miluli viegla riksa. Vina dzili ievilka elpu, satverot veju seja. Smarzoja pec upes dubliem un plavu zales, jaunam lapam un abelu ziediem. Briviba. Tiklidz tev bija speks neielauzties galopa, kamer zirgs un jatnieks bija redzami no tavas majas logiem!

Un tikai tad – es nenoturejos. Laika bija maz – stunda, varbut divas, un vini paspetu.

Vinai paveicas. Vai varbut palidzeja augstakais speks, pie kura meitene steidzas pec palidzibas. Nepamanita metusies pa del Bornio zemem, atstajot mala lielu ciematu pie sosejas un dzirnavas pie upes, Virita aptureja zirgu Briezu balka mala. Vina snuksteja un salauzta balsi cuksteja:

– Luk, Kasta… Es nezinu, kur doties talak. Varbut zini?

Uzticigais zirgs pagriezas un snaca, it ka gribedams teikt: «Saimniek, ar ko tu mani sajauci? Ar geozinatnu profesoru no galvaspilsetas universitates? Vai varbut ar elfu algotni?

– Ak, ja, kas tur ir! – Virita pamaja ar galvu, uz bridi aizvera acis, izlemdama izdarit nedzirdetu. Vina iznema no sominas maisinu ar savvalas kviesu graudiem, iekrata pusi no ta plauksta un, plati supodama, nosvieda celina mala. – Pienemiet davanu, Olenij Log!

Pec tam mezam tika ziedota puse vina. Un visbeidzot visgrutakais – atkal aizverot acis, meitene ar dunci sacirta plaukstu. Lieli pilieni notraipija zali.

– Pienem davanu, Brieza balki, paradi celu uz altari! – Ietinusi roku lakatina, Virita pieskaras zirgam.

Bez tacinas, nejausi, bet mezs mani tiesam veda tur, kur prasiju. Saulrieta blazma padevas dzilai kreslai, gaisie berzi un kuplas lazdas – drumas gadsimtu vecas egles, kad Kastanis, snacot un griezdams ausis, iegaja perfekti apala izcirtuma, kura centra staveja balts akmens… laika neskarts postaments? Tabula? Vai tikai plits? Nez kapec, jo ilgak Virita skatijas, jo mazak vina saprata, ko tiesi redz. Balts akmens purpursarkanaja nakts mijkresli – vairak nav ko teikt.

Bet, ta ka vina jau ir atnakusi, kops vinai ir paradits cels, tad ir stulbi vilcinaties un vilcinaties. Nolekusi no segliem, Virita izkratija pie kajam atlikusos kviesus: