Tikmer es uzkapu pirmaja stava, apstajos neizlemiba, pratojot, kur sakt meklet dokumentus, un gandriz automatiski atveru vienas durvis.

Acimredzot ta bija laulato gulamistaba – plasa gulta, pavirsi aizklata ar izbalejusu parklaju, masivs skapis ar noskrapetam durvim, cirka no vecmaminas laikiem, un negaiditi elegants gaisa koka sekretars ar perlamutra inkrustaciju, kas neiederejas apkarteja apberuma vidu. Uz platas palodzes guleja avize, un apals mehaniskais modinatajs ar apstadinatam rokturisiem radija pusstundu pec diviem. Un vismaz uz gridas bija paklajs, nemaz nerunajot par spoguli un kosmetikas galdinu… Nevaretu teikt, ka seit dzivotu jauna, skaista sieviete. Tiesa, spogulim augstuma vajadzetu but skapja durvju iekspuse – es atceros sadus skapjus, jo tiesi tads pats bija manai vecmaminai. Atveru durvis, paskatijos uz savu atspulgu – bala, izstidzejusi, pietukusais zilums no tembra lidz lupam joprojam prieceja ar toniem no melni violetiem lidz violetiem. Ja. Ar sadam rotaslietam nedrikst iziet sabiedriba.

Apgerbu aplukosanu es atliku uz velaku laiku. Vispirms jaatrod dokumenti. Noskaidrot par maju.

Es pat nezinu savu uzvardu!

Slepenite nebija parak ietilpiga – saura, ar diviem plauktiem un trim atvilktnem. Augseja plaukta atradas vairakas pudeles un burcinas, tris lupu krasas tubinas, koka griezta koka kastite ar brosam, matu piespraudem un citiem nieciniem. Es to apskatisu velak. Apakseja – glita piezimju gramatinu kaudzite, pildspalva un divi zimuli, dazas gramatas, liels blocins miksta papira garoza un apala skarda karba ar kaut kadiem importetiem cepumiem. Kastite karajas tris diegu spoles – balta, melna un zila, salocita papira iesprausta adata un izkaisitas pogas. Nu, nu, labi. Es redzeju, kada rokdarbniece seit dzivo.

Dokumenti atradas pirmaja atvilktne, gliti salociti kartona skolas burtnicu mape. Par glitumu man bija vienalga – es tos visus uzreiz izkratiju uz salokamas galda virsmas. Mana pase, laulibas aplieciba, Olezkas dzimsanas aplieciba – tas velak. Es izskiru planu divas dalas salocitu lapu kaudziti. Kadu iemeslu del man triceja rokas. Ja, es uztraucos. Patiesibas bridis, luk, noladets....

Ipasuma apdrosinasanas polise. Nolieciet to mala, es to uzmanigi izlasisu, es ceru, ka tur ir apdrosinasana pret ugunsgreku. Pensiju uzkrajuma noguldijuma ligums, Industriala banka, nogulditajs – Maksims Andrejevics Volnijs. Acimredzot virs, lasts. Lai noskaidrotu, vai es ka atraitne varu iznemt naudu. Uz summam neskatijos – nepacietiba niezosi niezeja pirkstos, radot nelielu drebuli: talak, talak! Uzkrajuma noguldijuma ligums bernam, ta pati Industriala banka, nogulditajs – atkal Makss, sanemejs – Volnijs Olegs Maksimovics pilngadibas diena. Un to maizi, es ceru, inflacija lidz tam laikam vairs needis. Ari to es velak izlasisu sikak. Davinajuma akts. Luk, tas ir! Davinajuma akts par maju. "Mana mazdela Volnija Maksima Andrejevica un vina sievas Volnijas Marinas Vitalijevnas, dzimta uzvarda Andrejeva, laulibas diena." "Manis un vina sievas Volnijas Marinas Vitalijevnas, dzimta uzvarda Andrejeva, laulibas diena. Man skiet, es fiziski sajutu, kads kalns man nokrita no pleciem. Vini mus no majas neizdzis. Paldies, mila vecmamina, – es atradu parakstu, – mila vecmamina Antonina Mihailovna. Ari, starp citu, Volnaja. Es velreiz parlasiju davanu kartinu, ar prieku lasot katru vestuli. Taja pasa laika atcerejos adresi.

Florala, 14, Novonikolajevska… hmm, pirmo reizi par to dzirdeju. Lai gan skiet, ka ta ir maza pilsetina, tadu nav daudz. Datums… tukstos devini simti septindesmit otrais. Tas ir smiekligi. Ne tikai mans vards, otrais vards un meita sakrit ar so telu, bet ari es apprecejos taja pasa gada. Un izradas, ka esmu atgriezusies vairak neka cetrdesmit gadus atpakal. Vai man jaatrod mans jaunais es un jadod jums norades par nakotni? Ak, es tam neticetu. Un es neatceros nekadas divainas tiksanas sava pagatne. Bet es gribetu pameginat.

Es nespeju pabeigt domu – beidzot pieversu uzmanibu kaut kam, kas burtiski piesaistija manu uzmanibu. Tas, uz ko nebiju pieradis skatities, lasot oficialus dokumentus. Gerbonis, pilns iestades nosaukums, adrese, ieskaitot valsti. "Krievijas imperija.

– Dievmate," es izpludu. – Kur, pie velna, es nokluvu?!

Ja, seit jus neatradisiet savu jauno "es". Ta ir ka paralela pasaule, vai pat ne paralela pasaule, bet velns zina kada pasaule.

Es noliku dokumentus mala, aizgaju uz virtuvi, nomazgaju kruzi ar uz galda atlikuso teju. No krana uzleju udeni. Ta vieta, lai to uzreiz izdzertu, es aizvilku ar to uz augsu. Krievijas imperija. Ne jau tapec, ka es biju pret imperiju, man bija vienalga, kamer vien cilveki dzivoja cilvecigi. Bet tomer… man vajadzetu atrast vismaz skolas vestures gramatu. Tu vari pajautat Verai, Lenoskina.

Lai dzivo arsta oficiali noteikta amnezija, ko es bez tas daritu.

Es apsedos uz gultas un maziem malciniem dzeru udeni, censoties ar visiem spekiem aizdzit paniku.

Mes ar to tiksim gala. Man ir amnezija, man ir mans draugs, man ir kur dzivot. Ar parejo es tiksim gala, ka man veiksies. Bet tomer… es brinos, vai seit bija kars? Ak, Marinka, tu doma par nepareizam lietam. Ne jau par to, kas bija, bet par to, kas bus. Savienibas sabrukums, izsalkusie devindesmitie gadi, krize, bezdarbs – es savas meitas audzinaju elliskigi grutos laikos, es negribetu to atkartot. Turklat man tur bija Sasa ar savu attieksmi: "Vai es esmu virietis, vai neesmu, un, ja es esmu virietis, es nodrosinasu savu gimeni".

Atmetu mala domas par pagatni, ne tam tagad.

Es noliku davinajuma ligumu mala un panemu bankas izrakstus. Paskatisimies. Makss maksaja desmit rublus menesi par sevi un piecus rublus par Olehku. CIK DAUDZ?! Es viena glaze izdzeru atlikuso udeni. Nomierinieties. Tas ir septindesmito gadu beigas, nevis divi tukstosi sespadsmitie. Es atradu pedejas dalas datumu – 1977. gada 12. augusts. Ja atceraties, tajos gados mums ari bija rubli un kapeikas, nevis dolari un eiro. Serkocini – viena kapeika, maize – sespadsmit tumsie un divdesmit divi baltie, alga – ka tagad atceros savu pirmo kviti, simts divdesmit rubli. Sakuma drosi vien bus gruti parslegties, bet nekas, es pieradisu. Vismaz atceros, ka "kapeka ietaupa rubli" nav tikai telains izteiciens.

Rupigi parlasijis papirus, es nedaudz nomierinajos. Noguldijums uz Olezku ikmenesa maksajumu partrauksanas gadijuma nepazuda, un uzkraja procentus lidz pat vina pilngadibai.

Labi un labi, lai ta gul tik ilgi, cik ir, un tad redzesim. Maksa noguldijumu vina naves gadijuma mantoja gimene, vajadzeja tikai visu no jauna izsniegt banka. Summa gan izskatijas smiekliga – divi simti desmit rublu, bet ta bija maize.

– Mariska! Ei, kur tu esi?

Es atri ievietoju dokumentus atpakal mape.