Iespejams, tas viss nostradaja uzreiz – klusums, pie kura biju paspejis pierast, nogurums, kas uz gada beigam bija sakrajies no daramo darbu kaudzes darba, un es pat velu gulet negaju., bet kaut kur starp «velu» un «agri»: Gregam izdevas izplust asaras uz pleca! Vini ilgu laiku sedeja apskavienos, sakuma klusedami, un tad Heizela peksni ielauzas atklatiba. Vina ir nogurusi, izradas, pec tik ilgiem draudzibas gadiem, slepjot svarigako par sevi.

Vina man pastastija, ka vina pirmo reizi saprata, ka vecmamina un tetis nav tadi ka visi citi, ka vini baidas no viniem, un vini baidas ari no vinas, vienkarsi tapec, kura meita ta ir.

– Piecus gadus biju pogas poga. Vini kautrejas no manis, vai zinat? Es pat biju greizsirdigs uz tiem, kurus kircinaja, jo vini, skiet, mani nemaz nepamanija. Seit ir maza pilsetina. Nav noslepumu, visi viens par otru zina.

«Ir skaidrs, kapec vina to slepa velak,» Gregs pamaja, apskadams vinu tikpat ciesi un erti. Vins nebaidijas. Patiesiba Heizela butu loti parsteigta, ja butu iznacis citadak, tacu, acimredzot, kaut kur vinas dveseles dzilumos visus sos gadus apkart rapo nejauks saubu tarps.

«Jus nevarat iedomaties, ka es gaidiju, kad beigsies si zemiska pamatskola un es aiziesu.» Macisos tur, kur neviens par mani nezina.

«Bet tev joprojam nebija nevienas draudzenes.»

– Tagad es saprotu, kapec. Mani tie neintereseja; es nebiju pieradis pie meitenu sarunam. Bet zeni un meitenes nav draugi. Galu gala jus pat nebutu skatijusies uz mani, ja nebutu kopa nokluvusi nepatiksanas – vai jus teiktu, ne?

«Es teiksu ja,» vins iesmejas, atbildot. Un vins piebilda: «Lucky.» Lai gan tad, protams, es ta nedomaju. Atrodoties pildspalva ar mantikoriem kopa ar meiteni – jus pat nezinat, no ka gaidit vairak nepatiksanas! Un jus drosi vien domajat par mani kaut ko lidzigu.

Patiesiba – bet Heizela patiesam negribeja to atzit! – toreiz vinai bija vienalga par izsalkusajiem mantikoriem, saniknotajiem skolotajiem vai vispar kas. Pirmo reizi muza vina iekluva piedzivojuma ar savu vienaudzi! Protams, piedzivojums vareja nebut tik traks, tacu vinas prata bija tikai viens: ja paveiksies, vina un Gregs klutu par draugiem…

«Paveicas,» vina smaidot piekrita.

Un tagad, gatavojoties paradit Gregam savu dzimto pilsetu, es velreiz nodomaju: «Lucky.» Drosi vien bija mulkigi gaidit specigu draudzibu no meitenem un zeniem, kuri ir pilnigi atskirigi viens no otra vislaunakaja pusaudza gados. Bet izdevas! Un tik daudzus gadus Gregs ir palicis vinas labakais draugs. Vidusskola, koledza, darbs – vins ir visur blakus.

Patiesiba – bet vina noteikti to nekad neatzis! – ari vinas bedigi slavena «personiga dzive» neveicas, jo neviens no puisiem nevar konkuret ar Gregu.

***

– Es jau sen gribeju jautat, kapec Santa’s Creek? Sadi nosaukumi parasti saistas ar kadu interesantu vietejo legendu – vai man ir taisniba? «Gregs satvera vinas roku un apnemigi aptureja meginajumu atbrivoties: «Ei, es esmu tavs draugs, mums vajadzetu staigat sadevusies rokas!»

Lazda paskatijas apkart – vinas mate skatijas ara pa virtuves logu, un aiz saura loga uz laukuma vina vareja saskatit vienas tantes siluetu, nebija skaidrs, kura. Tad vina izaicinosi piespiedas Gregam.

– Paldies, ka atgadinaji. Mes nekad ar tevi ta neesam staigajusi. Es neesmu pieradis. Bet, – vina paskatijas uz Gregu zem skropstam un uzreiz paskatijas prom, – kaut kas taja ir. Var but.

«Protams,» vins pasmaidija. «Jus joprojam varat darit to sadi,» un vins apskava vinu ap vidukli, loti ciesi apskadams. No parsteiguma Heizela uzkapa uz vina kajas, zaudeja lidzsvaru un gandriz abus iemeta sniega kupena. Grega reakcija bija ideala – vins satvera vinu rokas un sastinga. Vins uzmanigi jautaja: «Hayes, kas ar tevi notiek?» Vai jus domajat, ka neviens no jusu puisiem ta nestaigas ar jums?

«Tu smiesies, bet ne,» vina atzina. – Un nejauta, kapec. es nezinu. Ejam jau pastaigaties.

– Noskupsti jau! – tante Asti skali kliedza pa logu.

– Vai esam noligti, lai paraditu jums izradi? – Heizela nomurminaja un aizvilka Gregu aiz vartiem. – Ludzu, nepievers uzmanibu. Viniem ir jega. Kur mes iesim?

– Tu man jauta? Vai ta ir jusu pilseta.

Heizela dzili ievilka elpu.

– Ta ir taisniba. Es biju izsists no lidzsvara. – Es paskatijos apkart – tante joprojam vinus veroja no augseja loga. Vina iztaisnoja cepuri un satvera Grega roku. – Kur jus velaties sakt? Lai sakartotu savu biznesu vai vienkarsi apskatitu pilsetu?

«Pastaigajieties un, ludzu, neesiet tik pieklajigs,» Gregs velreiz apskava vinas vidukli.
– Tu parak centies. Pasmaidi, viss ir kartiba. Nu? Jus varat sakt no pamatskolas. Lieliska atriebiba pagatnei ir iet garam vietai, kur jutaties slikti, apskaujot cilveku, ar kuru kopa jutaties labi.

«Kad tu kluvi tik gudrs,» Heizela iedunkaja vinam sanos un kikinaja. – Ejam uz. Skola ir gluzi ka skola, tiesam, nekas interesants, bet pagalma tagad vajadzetu but sniegaviram. Lielakais sniegavirs musu pilseta.