«Nu, tagad, kad esat satikusies un visu zinat, mes varam doties cela,» sacija Pjotrs Danilihs, uzmetot mugursomu uz pleciem.

– Pagaidiet, ka ar Ostapu, vins nenaks mums lidzi? – Es biju parsteigts.

– Kapec, vins iet. Neuztraucieties, Oleg, mes vinu sagaidisim Novocerkasska. Vinam ta bus ertak.

Es paraustiju plecus. Labi, pie Novocerkaskas, tatad pie Novocerkaskas.

Tomer sis Ostaps man isti nepatika. Vins bija kaut ka aizdomigs, divains un neuzticams, vismaz ne man. Bet, ta ka Pjotrs Danilihs vinam tic, man nekas cits neatliek, ka palauties uz demoletaja instinktiem. Cik pazistu Pjotru Danilihu, vins vienmer ir spejis saprast cilvekus.

Tunela sakuma, kas veda uz Spasskaya pusi, mus gaidija divas rokas masinas. Tas speciali mums tika atvestas no «Aleksandra Nevska laukuma». Ta ka viena ratinos vareja izmitinat tikai cetrus cilvekus, un musu grupa, ja rekina ari Ostapu, kurs vel nebija klat, sastaveja no daudz lielaka cilveku skaita, tad bija divi spekrati. Katra no tiem uz augsta lakta karajas laterna ar sveci ieksa, lai tuneli butu vismaz kada gaisma.

Es, Pjotrs Danilihs, Lesijs un Jaguars iekapu pirmaja ratina, bet otraja vieta ienema attiecigi Sukhari un Paklya.

– Nu, Oleg, atbildi man, vai tu esi kadreiz braucis ar tadu kolosu? – Lesijs jautaja.

«Nu, man kaut ka nevajadzeja,» es atzinu.

«Bet tagad jums ir tada iespeja,» Lesijs viltigi pasmaidija, it ka vinam butu nodoms veikt netirus trikus, un turpinaja: «Tatad, viss ir loti vienkarsi.» Jus panemat rokturi no vienas puses, un es to no otras puses. Un pa vienam nolaizam to uz leju. Izskatas pec supulkresliem, kas atradas rotalu laukuma… Galvenais ir necensties, preteja gadijuma jus atri nogursit, tas ir viens, un, ja mes nepaspejam laikus, paleninaties, tas ir divi. Sapratu?

«Protams, viss skiet vienkarsi,» es saciju un satveru rokturi. Novilkts leja. Vina piekapas ar grutibam, bet pats galvenais ir tas, ka vina piekapas. Pec tam Lesijs vinu nolaida. Lenam devamies cela. Mums sekoja Sukhari un Pakli ratini.

Kad mes attistijam pienacigu atrumu, es partraucu pules, lai nolaistu rokturi. Likas, ka pati svira automatiski pacelas uz augsu un pec tam noliecas uz leju. Mes virzijamies diezgan atri, un Pjotrs Danilihs katram gadijumam tureja roku uz bremzu sviras.

Tiesi tapat man acu prieksa pazibeja caurules, ar kuram tika «raibinatas» tunela sienas. Dazreiz bija redzami celi, kas veda uz nezinamu galamerki. Pareizak sakot, es to vienkarsi nezinaju.

Pamazam ratini saka zaudet atrumu. Goblins satvera rokturi un pamaja man:

– Nac, Oleg, pieliecies.

Es pieliecos. Tapat ka pirmaja reize, man nacas pielietot fizisku speku, tacu loti driz vajadziba pec ta pazuda. Pamazam musu ratini uznema atrumu un tagad brauca piekraste. Gaisa straumes trapija man seja un izvazaja matus. Cik si ir patikama sajuta!

– Ei, Jaguar, par ko tu doma? – Pjotrs Danils negaiditi jautaja. Vins skali jautaja, jo ritenu dardonas del uz sliedem dzirdamiba bija slikta.

Jaguars pamodas, it ka no miega, un saskrapeja savu vaigu, uz kura atradas tetovejums.

– Ja, par neko, vispar…

«Nu, es redzu no jusu sejas, ka kaut kas jus trauce.» Nu, saki, varbut tava dvesele jutisies labak.

Jaguars kadu laiku kluseja, skatijas uz gridu un tad sacija:

«Es domaju par navi, Peter, par navi.» Kas notiks talak, kad es nomirsu? Kas tur notiek arpus dzives? Vai es noklusu debesis vai elle? Vai varbut tas viss ir mulkibas?

– Eh, zen, vai tev nav par to agri domat, vai ne? – Pjotrs Danils pamaja ar galvu. – Atmet, Jaguar. Tava vecuma pat domat par navi… Vai tu esi no prata?

– Nu ko? Ko darit, ja es varu pamest slidas jebkura laika? Galu gala jus nekad nezinat, kas notiks. Un vel jo vairak musu profesija.

– Pastastiet man so runu, – Pjotrs Danils bargi sacija. – Saprata mani. Patiesiba Olegs sez seit kopa ar mums, un vinam nav jaklausas jusu domas par navi.

– Ko, vins pats nesaprot, vai ka? Vins visu lieliski zina. Tas varetu viegli nomirt, tapat ka mes parejie.

Man nepatika Jaguara runas, ak, man tas nepatika. Pat ja mes garigi noliekam mala visas runas par manu personu, tajas joprojam ir maz laba. Ja, es zinu, ka gandriz katru dienu lieku adu uz linijas. Nemiet, piemeram, Jura un es mainas. Paris reizes nacas iesaistities apsaudes ar «sarkanajiem». Es pat vienu reizi tiku ievainots, lai gan ne nopietni.

Pjotrs Danilihs piecelas kajas un ar plaukstu specigi iesita Jaguaram pa seju. Pat ritenu rukona es skaidri dzirdeju pikanto plauku.

– Tas ir prieks jums, lai nakamreiz pardomatu, ko saki, un turetu muti ciet. Vai velaties visiem sabojat garastavokli? Vai velaties, lai visiem kritas morale? Vai tu esi bez prata, Jaguar? – Pjotra Daniliha balsi vairs nebija bijusas dusmas, tacu bija daudz parmetumu un parmetumu. – Un pats galvenais, kapec tads pesimisms, es par to nekad neesmu teicis ne varda, bet tas ir jusu zina…