«Tas ir normali,» mana mate vienmer atbildeja sadi. Vinas krunkainaja seja paradijas smaids – tada veida vina centas iedrosinat mani un reize ari sevi. Bet es zinaju, ka tas vinai maksas neticamas pules. – Ka tev iet? – vinas balss, tik sausa un nogurusi, lika manai dveselei burtiski saplest gabalos. Slimiba manu mati, kadreiz specigu un stipras gribas sievieti, parverta par nevarigu vecu sievieti. Vinai ir tikai piecdesmit divi, bet izskatas, ka vinai ir devindesmit.

– Labi.

Es negribeju teikt «labi», jo tas nebutu gluzi pareizi. Tas nozimetu nirgaties par manu mati. Vismaz ta es domaju.

– Dels, ludzu, iedod man udeni!

Es pacelu no gridas plastmasas kruzi, kas bija lidz pusei piepildita ar udeni. Vins novietoja savu brivo roku zem manas mates muguras, ielika vinai vertikalu stavokli un lenam saka liet vinai mute skidrumu. Kad glaze bija palikusi tikai ceturtdala, es to noliku atpakal un noliku mammu atpakal uz matraca.

Vina pat nevareja noturet rokas tik salidzinosi vieglus prieksmetus, nemaz nerunajot par kaut ko citu. Vina jau divus menesus nav pametusi savu matraci. Interesanti, vai pienaks diena, kad vina atkal vares staigat?

– Paldies Tev, darga! – tagad mana mate runaja dzivigak, acimredzot paris malki deva speku, bet vina joprojam sajuta to pasu vajumu balsi.
– Tu sodien neesi dezuret?

– Ne, man to vajag tikai parit.

Katru nedelu ceturtdienas mes ar draugu Juru dezurejam tuneli aiz Ligovska prospekta stacijas. Viss tapec, ka musu oranzajai linijai periodiski uzbruka sarkanas linijas iedzivotaji.

Pirmajos gados pec holokausta cilveki dzivoja tajas stacijas, kuras vini bija noskirti no virszemes pasaules. Bet tad vini saprata, ka, lai izdzivotu, viniem ir jaapvienojas. Tadejadi radas piecas sadraudzibas valstis, no kuram katra dzivoja sava filiale. Un tos saka saukt par «sarkanu», «zilu», «zalu», «oranzu» un «violetu» atbilstosi atbilstosas linijas krasai.

Ir pagajusi vairaki gadi. Uz sarkanas linijas paradijas kads Animus, kurs parliecinaja savus iedzivotajus iekarot visu metro. Sagadijas, ka so liniju galvenokart apdzivoja asinskari un ambiciozi cilveki. Vini laimigi pienema Animus piedavajumu. Tikai dazi no tiem, kas nepiekrita cinities, aizbega no filiales.

Tika baumots, ka sis Animus visiem «sarkanajiem» bija iesitis galva domu, ka atlikuso metro liniju iedzivotaji ir greizsirdigi uz savu bagatibu un vac spekus, lai sagrabtu sarkano liniju. Protams, nekas no ta nav taisniba. Tacu lielaka dala diemzel ticeja savam valdniekam, un «sarkanie» bija aizravusies ar domu sist pirmajiem…

Zinas par nezeligajiem iekarotajiem atri izplatijas visa Sanktpeterburgas pazemes pasaule. Neskatoties uz to, cilveki sakuma vinu neuztvera nopietni. Bet, kad viniem driz bija jacinas pret uzbrukumu pec uzbrukuma, vini saprata, ka viss ir loti nopietni un, ja tas turpinasies, puse no visa metro iet boja saja kara. Neviens negrasijas to paciest. Lai noverstu jaunus «sarkano» uzbrukumus, cetras linijas tika organizeta diennakts sardze.

Parsesanas stacijas neviens nedzivoja ka agrak. Tas galvenokart bija saistits ar nevelesanos dalit teritoriju. Kopuma sapratigs lemums. «Sarkanajiem» ir gana, un nevienam nav vajadzigas jaunas nesaskanas. Iznemot to, ka Sadovaja–Sennaja–Spasskaja transfera mezgla joprojam pastav milzigs tirgus komplekss, sava veida tirgus. Un katra no sim trim stacijam piedava dazadu kategoriju produktus. Seit vareja atrast lietas katrai gaumei – no parastiem koka zobu bakstamajiem lidz pat kadam greznam elektroiericem. Un vinu apsargaja, nedod Dievs. «Sarkanie» ar visiem saviem ierociem un velmi ienemt metro nekad nebutu iegriezusi caurumu sada aizsardziba. Bet ieklut tirgu bija loti problematiski. Pie ieejas vini ir tik troksnaini, ka dazreiz ta vien gribas apgriezties un doties prom. Nedod Dievs, vini pamana kaut ko aizdomigu, vini var jus tiesat ar visam no ta izrietosajam sekam. Viena persona tiek parbaudita piecas minutes un lugta uzradit visas patronas, ar kuram vins ieradas. Un, ja peksni pie izejas vini atklaj, ka precu daudzums parsniedz iztereto kasetnu skaitu, tad gaidiet nepatiksanas. Un vairuma gadijumu vini pat neuzzinas, kapec tas notika.

Piemeram, musu stacija bija sis puisis Zora Siceva. Vins devas uz gadatirgu un drosi izgaja cauri «muitai». Un tirgu vinam vajadzeja piedzit paradu no viena tirgotaja. Vins to panema, tas ir. Es nopirku sev dazus sikumus. Atgriezoties. Vini vinu velreiz izkratija «muita». Un peksni izradas, ka preces ir, bet tik patronu, cik bija, tik daudz vel palicis. Tiklidz Zora saka viniem skaidrot pasreizejo situaciju, vini aizbaza vinam muti, lai vins nekliedz, un aizveda. Tapec vins nekad neatgriezas Ladozhskaya. Vini nosava nabagu.

Tas ir lietas, kas notiek seit, Sanktpeterburgas metro.

– Labi. Tagad ej, man vajag gulet.

Mamma noputas un aizvera acis. Vinai ir taisniba. Labakas zales vinai tagad ir atputa. Es apsedzu vinu ar segu, noskupstiju vinas saburzito pieri un izgaju no telts.

Ara, ka sarunats, mani gaidija onkulis Vova. Es pasperu soli vinam preti un, iespejams, simto reizi uzdevu jautajumu:

– Vai vina vares izklut?

Tevocis Vova nolaizija savas sausas lupas un kadu bridi kluseja.

– Zini, Oleg, es neesmu arsts un nevaru neko drosi pateikt…

«Bet tomer,» es vinu partraucu. Es loti labi zinaju, ka vins stude medicinu tikai tapec, ka vinam tas bija interesanti. Kops bernibas es lasiju gramatas par biologiju un anatomiju, nemitigi tracinot istus arstus, uzdodot viniem jautajumus pec jautajuma. Tomer vins bija tikai teoretikis.

«Es domaju, ka jusu matei ir iespeja,» tevocis Vova piesardzigi sacija.

Un, lai gan vina vardi neizklausijas pietiekami parliecinati, vina atbilde mani tomer nomierinaja.