Es neko nesapratu. Izradas, ka si persona ir draugs? Skiet, ka visi par vinu priecajas, ne tikai nebaidas, bet ciena, pat berni priecajas par Milorda paradisanos.

Vins pagriezas pret mani, vina smaids, tapat ka toreiz, musu pirmas tiksanas reize, izgaismoja un parveidoja si viriesa skarbo izskatu:

– Agnes, es priecajos tevi redzet ar labu veselibu. Tu izskaties briniskigi, visas sis izmainas tev piestav.

Es paskatijos uz Milordu ar visam acim un…

Man vins patika.

Sis virietis, kurs musu pedeja tiksanas reize mani biedeja ar visu savu izskatu, ar savu caururbjoso skatienu, tagad raisija pavisam citas emocijas.

Vins bija izskatigs ar to ista viriesa skaistumu, kas tik loti piesaista sievietes – vina nebija neka tada salda izskata ka Augusts.

Milorda seja bija barga, skatiens stingrs, un acis nebija melnas, bet tumsi zilas…

Skita, ka esmu noslikst saja zilaja skatiena…

Es pakratiju galvu un pastiepu roku:

– Labvakar, Milord, priecajos jus redzet.

«Tev, tikai Dastins,» vins atbildeja, nedaudz paklanidamies un paspiezot manu roku.

Un, ka vini raksta celulozes romanos, mums starp pirkstiem saskreja kaut kada dzirkstele.

Ta bija pasakaini skaista nakts – melnas debesis ar zvaigznu izkaisitiem, dejojosam uguns melem, dziedosam cikadem.

Viss bija briniskigi un loti spilgti…

Un virietis, kas sez man blakus…

Sapratu, ka vins nav tikai viens no tiem, kas satiekas cela un dodas savas gaitas – nebija nejausiba, ka sis virietis saja magiskaja vasaras nakti nokluva seit kopa ar mani.

Ta bija laimiga un dzivesprieciga vasara. Katra diena paskreja ka mirklis, un taja pasa laika satureja tik daudz, ka, vakaros atceroties pa dienu pagajuso, nobrinijos – vai tiesam tas viss notika sodien?

Mani ar sausmigu speku pievilka Dastins, un ari vins nenolaida no manis acis. Es pastavigi jutu vina klatbutni, un tas lika visam nodrebet mana dvesele. Vereti un Marija klusi iesmejas, skatoties uz mums, un Sadija vienkarsi priecajas, plosidamies no prieka par savu miloto Agnesi.

Kamilla devas tala celojuma uz labirintiem, un es vareju atlauties pavadit tik daudz laika ar Dastinu, cik mes abi velejamies.

Mes staigajam ilgi. Mes ilgi braucam kalnos, pastaigajamies gar upi un apmeklejam skaistus izcirtumus un plavas, kuru bija daudz.

Dastins beidzot nomainija savu melno meteli pret gaisiem krekliem, vina mati vairs nebija tik nevainojami, vins saka valkat sajas vietas diezgan populara stila cepuri, kuru iecienijusi gan viriesi, gan sievietes.

Tikai vins nekad nenovilka melnos cimdus… Es nejautaju, kapec – vins gribeja, vins vinam pateiktu.

Kadu dienu sedejam skaista zaliena, bija karsts, pari ziediem lidoja bites un taurini. Dastins grauza zales stiebru un domigi skatijas uz kalniem, vina seja bija tik mieriga un skaista…

Es viegli pieskaros vina rokai un jautaju:

«Sakiet man, jus bijat muiznieks, kas man palidzeja izbegt no cietuma?»

Vins viegli pasmaidija un apskava mani aiz pleciem:

– Ka es vareju tevi tur atstat?

– Bet kapec? Kapec tu nolemi risket ar visu manis del?

Vins paliecas pret mani:

– Drosi vien tapec, ka es nevaru dzivot bez tevis, mila meitene…

To pateicis, Dastins sniedzas pret mani ar lupam un…

Mana galva uzspraga tukstos gaismas, un vedera izcelas ists ugunsgreks.

Es pat nepamaniju, ka musu drebes guleja bezveidiga kaudze kaut kur zem koka.

Es noglastiju vina specigo krutis, plakano vederu, un vins ar savu karsto elpu kutinaja manu ausi…

Es nezinu, cik ilgi mes milejam viens otru, bet, kad es atjedzos, saule jau bija sakusi riet pie apvarsna.

Mes bijam laimigi viens ar otru. Mums nebija daudz jaruna par milestibu – tas viss tika izlasits musu acis, mes izskidam viens otra un visa pasaule skita laipna pret mums.

Kadu dienu es nolemu pajautat Dastinam, kapec vins vienmer valka cimdus pat vislielakaja karstuma.

Dastins uzmanigi paskatijas uz mani, noputas un klusi saka novilkt cimdus.

Nez kapec jutos neomuligi, sirds puksteja straujak, elposana paatrinajas…

Vins lenam novilka cimdus un pastiepa plaukstas pret mani…