– Labi. Tev taisniba, svetais tevs. Tas ir manas intereses. Ludzu, piedod man, ja es tevi kaut ka aizvainoju. Saksim darbu, pirms pienak pusnakts un si butne atgriezas.

Priesteris pamaja ar galvu, piekritot vina vardiem:

– Sagatavojiet man ellas lampas, Karpentera kungs, mums vajadzes daudz gaismas. Pievienosim viniem sveto ellu, ta mums palidzes. Saksim no sejienes.

Tevs Jakovs devas uz viesu istabu un iznaca ara ar divam somam rokas: vienu mazu – tur kaut kas dzinksteja, vins patureja sev, otro – lielo, kas izdvesa grabosu skanu – iedeva darznieks:

– Svetais udens, esi uzmanigs, nelauz to. Sekojiet man.

Lasot lugsanu latinu valoda, tevs Jakovs virtuve uztaisija krusta zimi, iznema no somas pudeli, kuru Montijs izpalidzigi vinam pasniedza, un apsmidzinaja sienas ar svetu udeni. Ari krusta forma.

– Galdnieka kungs, man vajag blodu, blodu, skivi vai vazi, vispar jebkuru trauku, kura var ietilpt udens.

Virietis gribeja uzdot jautajumu, bet priesteris paskatijas uz vinu tik loti, ka vins pardomaja. Vins iznema no skapja porcelana skivi un klusedams to pasniedza. Vins izleja no pudeles atlikuso skidrumu un no maza audekla maisina iznema krustinu. Vins pieskaras tai ar lupam un uzmanigi nolaida svetitaja udeni.

– Sos sudraba krustus iesvetijis pats biskaps Godeskalcs. Viniem ir ipasas pilnvaras. Es tos atvedu uz sim vietam ka davanu tiem draudzes locekliem, kuri ipasi dedzigi kalpo Dievam. Starp citu, tadu seit nav daudz. Netirs cilveks nevares ieklut telpa, kur ir vismaz viens sads krusts. Ari jums tas bus janesa visu laiku, Karpentera kungs. Jus un jusu darznieks. Ar sadu krustu palidzibu pat parasts cilveks var iesvetit udeni: vienkarsi nolaidiet taja relikviju un izlasiet lugsanu “Musu Tevs”.

"Es nedomaju, ka tas palidzes, es neticu Dievam," Kungs atbildeja pilnigi mierigi un pat pazemigi.

"Un es vairakkart esmu teicis savam saimniekam, ka ir liels greks atteikties no Dieva." Liels greks, liels greks,” darznieks noblava.

"Es neatteicu, Montij." Es vienkarsi nekad tam neticeju.

– Vai jus esat kristits, galdnieka kungs? – dialoga iejaucas priesteris.

– Tapat ka visas. Mana mate mani kristija dzimsanas bridi, tomer es nekad neesmu izcelusies ar dievbijibu. Pat berniba.

"Tomer tas ir labak neka tad, ja jums vispar nebutu nekada sakara ar baznicu." Tas Kungs ir zelsirdigs: Vins piedos visus grekus, ja cilveks patiesi nozelo izdarito. Ielaidiet Raditaju sava dvesele. Tas palidzes padzit launumu, kas slepjas arpuse.

Galdnieks smagi noputas un nomurminaja:

– ES meginasu.

– Montij, iznem no somas zalo stikla pudeli. Ja, ja, tiesi vina.

"Smagi," nomurminaja darznieks.

Tevs Jakovs uzmanigi panema no vina trauku un atkorkeja vaku: gaiss smarzoja pec viraka, citrusaugliem un kaut ka cita. Kaut kas pazistams un taja pasa laika netverams.

"Sveta ella no pasas Jeruzalemes," vins paskaidroja, "jums japievieno dazi pilieni katrai lampai." Un atkartojiet so darbibu katru vakaru nedelu. Velak tadas lampas karinasim darza. Ta ir uzticama aizsardziba pret launajiem gariem: neviens demons neuzdrosinas paradities sadas lampas gaisma. Tagad ejam uz pagrabu, mums japasteidzas. Lidz pusnaktij atlicis pavisam maz laika.

Ta Kunga kalps iesvetija visas pirma stava telpas, ari vina pagrabu. Vins tikai mirkli uzkavejas viesistaba, verigi skatidamies uz gleznu, kas karajas virs kamina. Tad vins uzkapa labaja sparna, kur bija vairakas istabas, tostarp Galdnieka gulamistaba. Ipasuma ipasnieks negribigi ielaida ieksa Jakova tevu, atstajot Montiju aiz durvim.

Masiva melnkoka gulta, parklata ar spalvu gultam, atradas blakus milzigam drebju skapim, kura grebtie rokturi vien maksaja veselu bagatibu. Pie griestiem karajas kristala lustra, lidziga viesistaba esosajai, bet mazaka. Tualetes galds ar pilna auguma spoguli, persiesu paklajs ar religiskiem rakstiem, aizkari, kas izsuti ar zelta pavedienu – priesteris ar zinkari apskatija situaciju. Pamaniju, ka uz vienas no sienam, skiet, trukst gleznas – saja vieta virsma bija nedaudz gaisaka.

Tas viss neizbega no Karpentera skatiena:

"Laiks negaida, tev Jakov," vins nepacietigi nomurminaja.

Priesteris pamaja ar galvu, veica ceremoniju un izgaja no gulamistabas. Tad vini tris devas uz savrupmajas kreiso sparnu. Visur seit bija redzamas pamestibas pedas: bieza puteklu karta uz izbalejusajiem paklajiem, kuriem ieprieks bija spilgti sarkana krasa; kozu saesti aizkari uz logiem; apzalumoti bronzas durvju rokturi. To visu no tumsas izrava darznieka nesta lampas blava gaisma.

"Man nav pietiekami daudz speka, lai uzturetu seit kartibu," Karpenters nomakts noputas, pamanijis priestera apmulsuso skatienu, "laiks dara savu."