Ar sleptam bailem es parbraucu ar roku pa auksto virsmu, notirot puteklus. No atspulga uz mani paskatijas kada meitene. Melni mati sapiti gara bize, smalki sejas vaibsti, zalas acis, maigs smaids… skumji. Tas nav spogulis, es sapratu. Vienkarsi stikls, tik biezs, ka tas mani nedaudz atspogulo. Bet, ja paskatas ciesi, meitene ir tur… ne, ta nevar but. Ta nav kaut kada magija, pareizak sakot, ta ir vinu sasodita magija. Vina ir izgatavota no akmens. Kleita no malahita, rokas un seja no simtiem mazu roza kvarca gabalinu, gaisas jasmas un citu akmenu, mati no struklas un hematita. Vinas seju, rokas, acis un drebes veidoja daudzi mazi fragmenti un kristali, kuru krasa bija ideali saskanota. Uz vinas plaukstas tas pats turmalins mirdzeja roza krasa. Amalija?

Vina bija no akmens, bet tracinosi ista.

Un tagad es jutos loti auksti.

Aless Oldrihs

Pec tirdzina apmeklejuma savas rokas saburziju adas jostu, ko man uzdavinaja viens no amatniekiem ar reljefu cipariem – 242. Divsimt cetrdesmit otras ziemas kazas. Josta ar cipariem ielidoja degosaja kamina.

– Ko tu esi izdarijis, princi? – Voits uzreiz ienaca. – Tu atkal dedzini davanas, vai ne? Kabatlakatins? Pirags? Lai gan ne, laujiet man uzminet… – Kravcijs nosnaca, – tas ir kaut kas no adas. Drosi vien josta.

Es reiz pienemu dekretu un aizliedzu skaitit ziemas pec Kazam; lika izmantot kopigu kalendaru, ka kaiminos Kathaja un Tamanija, bet Alaurijas Kalnu Firstistes iedzivotaji tomer rakstija blakus visparpienemtajam gadam no akmens pasaules radisanas, pasreizejam Ziemas kazam, un neskaitija vasaras, tapat ka citas valstis, bet ziemas.

Kaut kur ap septitajam ziemas kazam, atbildot uz maniem meginajumiem aizliegt visas nevajadzigas svinibas, iznemot pasus ritualus, meistars Matejs teica: “Atmet, Ales,” un Stefs piebilda: “Cilvekiem nerup tavas jutas, vinu laba. tie ir svetki."

Alaurijai ir vajadzigs princis, tukstosiem parastu cilveku vajadzigs miers kalnos, un kam bija svarigi, kas man vajadzigs? Reiz man vajadzeja miloto meiteni un milako akmens amatu. Sakuma es ar ceribu gaju cauri Kazu ritualiem un katru reizi meginaju kaut ko mainit, lauzt burvestibu. Pec neveiksmem naca dusmas, tad sapes, kam sekoja aizkaitinajums un vienaldziba. Tagad paliek pazemiba.

Tris dienas gada es no jauna izdzivoju savas kazas ar Amaliju, un tas ir ka staigat pa galeriju, kura tiek iemuzinati labakie dzives mirkli. Ej cauri, mili pasmaidi un dodies talak. Lidz nakamajam apmeklejumam atmina.

Pareja laika jums ir jabut kopa ar Amaliju loti reizem – svarigas pienemsanas un balles. Katejas un Tamanijas valdniekiem Aless un Amalija ir mitisks paris, nemirstigi kalnu saimnieki.

No sis pozicijas ir loti erti slegt tirdzniecibas ligumus, ka ari darboties ka galvotajs, sledzot darijumus. Un vispar, planot Firstistes attistibu ir daudz ertak, ja zini, ka nemirsi. Laikam ta man kluva par sava veida speli – ko es varu izveidot? Kadas pilsetas buvet? Kadus darzus jus varat audzet?

Alaurijas siltumnicas ir zinamas talu aiz Firstistes robezam. Protams, mani puisi prot uzspiest kirsus tiesi istaja datuma, lai uz svetkiem atnestu auglus nesosu koku poda. Tas nav jums, lai pasniegtu sukades dzervenes! Siera fabrikas un vina darzi no pakajes jau vairakas paaudzes tiek uzskatiti par labakajiem. Ir legendas par Alaurijas celtniekiem, juvelieriem un akmens cirtejiem.

Bet reiz bija raktuves un maza pilsetina, kura dzivoja kads sudigs princis, kurs iekaseja iri no kalnrupniecibas stradniekiem… starp kuriem bija vectevs Matejs, Stefans un es.

Pilseta paliek, raktuvju vieta tagad atrodas mana pils ar darbnicam zem tas. Paplasinatas Firstistes galvaspilseta tika uzcelta zemak, pakaje, un tika nosaukta par Altea.

"Jums vajadzetu gatavoties galvaspilsetai, princi," sacija Voits. – Es vedinasu gulamistabu.

– Ne sodien, skaistais.

Neskatoties uz vina augsto rangu, vinam nepatika, kad es vinu saucu pec amata. Tagad vins neko neteica, un kads gan sakars no vardiem, ja no kamina joprojam plust deguma smaka? Mans noskanojums vinam ir skaidrs.

"Es maksaju, zirgs…"

"… un meza," Voits man pabeidza.

– Ja, un uz mezu.

Mums vajadzetu apmeklet meistaru Mateju un noskaidrot, kas pirmo reizi nogaja greizi divarpus simtiem identisku ligavu. Kapec sis manekens uzvedas tik ticami? Manas lupas joprojam dega no vinas (vinas, nevis mana) skupsta, un manu acu prieksa uz gridas bija snukstosa meitene.

… un turpat atminas – ista Amalija, maneja. Kura vareja izplust asaras par jebkuru sikumu, piemeram, adatas durienu, bet nenoleja nevienu asaru, kad vina meginaja tikt gala ar lastu.