– Ejam, mana Amalija. Pilseta gaida mus un musu kazas. Un… Tu sodien esi ipasi skaista.

Manas acis pielagojas gaismai, un es ieraudziju virieti. Vins bija gerbies bagatiga viduslaiku terpa, tacu atskiriba no manis vina drebes parsvara bija zalas. Samtainais audums mainija krasu ar katru vina kustibu, parejot no tumsa smaragda uz gaisu zali un muguru. Tas viss bija izsuts ar sudraba diegiem. Tumsi, gandriz melni mati bija atvilkti un sapiti. Zalganzilas acis izskatijas talas. Bet es pamaniju rokas: specigas, stipras un pilnigi atskirigas no izlutinata muiznieka. Es piekeru sevi pie domas, ka, ja vins pielabotu manu kaklarotu, es neiebilstu.

Sis sapnis man saka patikt arvien vairak. Tads virietis mani uzmanigi veda aiz rokas pa paklaju noklato celu un palidzeja iekapt kariete. Tikmer es bez vilcinasanas paskatijos uz savu pavadoni. Gara auguma, ar platiem pleciem un tadu seju, pie kuras stradajusas paaudzes. Nu, tik izskatigus viriesus esmu redzejis tikai filmas, un pat tad ne katra filma.

– Mmmm, princi? Ka lai es tevi saucu?

Skita, ka vectevs piemineja vardu, bet tas man izkrita no prata.

– Sauc mani par Alesu, mila Amalija.

Vina balss notis butu padarijis manus celgalus vajus, jo mes sedejam kariete. Tapec, kapec tadas lietas patiesiba nenotiek? Es pieskaros vina rokai un atkartoju:

– Ales…

Man patika nosaukuma skanejums. Pazistams, bet atskiriba no moderna Aleksa, loti miksts, un bija tik patikami vilkt to “sh” beigas. Tas iznaca maigs un kaut ka pat intims.

– Tiesi ta, mila Amalija. Tapec piezvaniet man uz ceremoniju.

"Es ne…" Kariete apstajas, un vins izkapa pirmais un pastiepa man roku. Man nebija laika vinam pateikt savu vardu, bet tikmer es loti velejos, lai Princis to izruna sava zemaja, aizsmaktaja balsi. Kadu idealu virieti mana zemapzina uzbura! Es jau gribu ar vinu appreceties.

Un atkal zalais paklajs, bet ne gars. Atradamies neliela laukuma, kas noklats ar flizem un ko ieskauj ekas. Bet tas viss pazuda aiz troksna un cilveku puliem. Tas bija ka gadatirgus, visi bija gliti gerbusies, kads speleja ar siksnam sarezgiti piestiprinatas pipes, kads pluca lautas stigas. Uzsniga viegls sniegs, kas ka baltas zvaigznes nosedas uz cilveku drebem.

Cilveki skiras, lai dotu mums celu, daudzi zemu paklanijas un cuksteja: "Princis… Kalnu kungs… Musu Aless… Glabiet mus, Alesu un Amaliju…"

Mes gajam uz prieksu, un tur, uz pjedestala laukuma centra, staveja akmens arka, kas tris reizes parsniedza cilveka augumu. Puse no ta bija izgrebta no viena balta marmora gabala, bet otra… Ko? Nopietni? Malahits? Man ir fantazija… Iespejams, mana zemapzina atcerejas mana teta stastus par geologiju. Abas kolonnas bija dzili kokgriezumi, radot divainu rakstu un apjomu. Uz balta marmora vareja redzet no malahita veidotas lapas, uz zala malahita vietam bija redzamas baltas marmora zvaigznes. Tas man kaut ka atgadinaja sniegparslas uz Princa zala uzvalka.

Pie arkas piegaja sieviete tumsi zala halata. Aiz vinas ka kirzakas aste pluda gars vilciens. Auduma malas nekavejoties panema divas jaunas meitenes, un, tiklidz sieviete nostajas arkas prieksa, vini nekavejoties izkartoja vilcienu ideala pusloka un sastinga aiz vinas. Princis ciesi tureja manu roku, un ta bija tikpat uzticama ka stavesana aiz akmens sienas. Tikai vina roka bija silta, uzvalka audums bija samtains uz tausti, un no drebem un matiem bija jutama ciedra, sandalkoka un sunu smarza.

Sieviete pacela roku, un apkart esosais pulis acumirkli apklusa. Iestajas tads klusums, ka likas, ka vel mazliet un dzirdesu sniegparslas kritam uz akmens arkas. Klusums sastinga, apnema telpu ka klintis un uzreiz pazuda zem muzikas maiga vilna. Aizmugurejie arfisti pluca stigas, radot kaut ko nesalidzinami skaistu, simtreiz skaistaku par Mendelsonu un noteikti labaku par jebkuru musdienu tautas muziki.

– Kungs un kalnu aizsargs, princi Ales Oldrih, sodien jus macaties ar veiksmi un labklajibu kopa ar jaunavu Amaliju.

Ar katru vardu, ko sieviete teica, arka atdzivojas, zvaigznes malahita un lapas marmora saka mirdzet it ka dzivas.

"Un lai jusu savieniba saglaba mieru kalnos un lai akmeni uztur jusu savienibu nesalauzamu." Piesauciet viens otru ar maigumu un milestibu, un Jaunais gads uzziedes ar Ziemas kazam.

Princis pagriezas pret mani un satvera manu roku saveja. Pieskaras manai plaukstas locitavai, liekot man justies sajusmai. Musu skatieni saskaras, vina acis vairak atgadinaja nevis malahitu, bet gan mainigu, dzilu zili zalu eglu mezu. Mezs, kura ir tik viegli apmaldities. Varbut ari vina priezu smarzas mani tik loti ietekmeja. Gribeju dzirdet savu vardu, bet…