Mes uzzinajam daudz jauna par Federacijas karaspeka veidiem, kugiem, ar kuriem mums naksies stradat, un brunumasinam. Izradijas, ka Federacijas speki reti izmanto brunumasinas, kuras es vairakkart biju redzejis uz Zemes masu nekartibu apkarosana. Praceka skaidrojums bija tads, ka tajos ir parak daudz kludu un kaujas masinas nav pietiekami manevrejamas. Ar lielgabaliem un lielgabaliem, kas bija aktuali apvienosanas karos uz Zemes pret cilvekiem, arahnidi rikojas ka ar konserviem. Visadiem tankiem, pasgajejam vienibam un tamlidzigam vienibam vienkarsi nav laika reaget uz draudiem, kad kukainu ordas sak rapot no visam pusem. Turklat, lai atbrivotos no zirneklveidigajiem, ir jaiznicina vinu pazemes pilsetas, un tur nevar iebraukt ar cetrdesmit tonnu smagu transportlidzekli. Tapec Federacijas speki palavas uz smagajam aizsardzibas platformam virszeme un mobilajiem kajniekiem zirneklu pilsetas. Pret lielajiem zirnekliem karaspekam ir lieli lielgabali, bet pret lielam mazo kriteriju koncentracijam tiek izmantota artilerija ar savieniem un aizdedzinasanas ladiniem.

Mazajiem, ja, pareizi. Mus aizveda uz petniecibas centru, lai mes varetu apskatit so behemotu. Apzina, ka bija vajadzigs tikai viens trieciens, lai pargrieztu testa govi uz pusem, vel aizvien mutulo mana prata. Un tas, ko arahnids pec tam izdarija ar nabaga dzivnieka kermeni, lika gandriz pusei komandas iztuksot vederus.

Daudzi no ceto uzreiz aizdomajas, ka vini varetu aizsargaties tuvcina pret kukainiem. Patiesiba nebija nekada veida. Standarta zirneklveidigais sver gandriz cetrus simtus kilogramu, un vina kepas var caurdurt lidz pat desmit centimetru terauda, nemaz nerunajot par cilvekiem. Serzants Praceks paskaidroja, ka musu brunas, kas sastaveja no kiveres, vieglas brunas, celgalu un elkonu uzlikam, bija paredzetas, lai pasargatu mus no srapneliem un nelieliem nobrazumiem, nekas vairak. Pat medicinas virsnieks, ierindnieks Gibsons, drizak arstetu smadzenu satricinajumu un garigas slimibas lauka apstaklos, neka meginatu glabt to, kas palicis pari pec tiksanas aci pret arahnidu.

Visas sis zinas smagi iedraga vienibas morali. Ja nebutu serzanta Praceka un saspringta grafika, daudzi butu padevusies.

Sodien, divus menesus pec musu kaujas apmacibas, mes sakam lauka macibas. Trisdesmit dienas pirms nosutisanas uz fronti mes macisimies karot kalnos, alas un atklata apvidu. Nezinu, ka parejie, bet es, tapat ka Luiss, esmu satraukts. Es jau sen esmu velejies izbraukt no vienibas. Macibas notiks ar elektriskajiem ierociem, pret citiem vienibam. Ak, es aizmirsu, Luiss tagad ir kapralis. Praceks vinu iecela par cetes komandieri. Nezinu, kadus kriterijus vins izmantoja, bet pagaidam lielajam puisim klajas labi. Jau nedelu kapralis Perezs vada musu ceto macibas un Praceka prombutnes laika uznemas komandesanu. Sakuma es biju cerejis klut par cetes komandieri, bet tagad saprotu, ka tas ir amats, ar kuru saistas vairak problemu neka privilegiju.

– Aaaah, kuce.

Mani atkal ir parnemis elektribas trieciens. Musu otrais vieniba jau tris nedelas dzivo sajos stulbajos kalnos. Rit mums beidzot ir jaizkapj no sejienes. Tas bija sausmigi. Nav ediena, nav miega. Seit tika nogadatas divpadsmit vienibas, desmit no tam ar tadiem pasiem jauniesauktajiem ka mes, bet atlikusas divas veido veterani, kas tika atvesti rotacijas un atputas nolukos. Vini ir trenejusies uz mums kaujas salagosana, ka man uzticejas viens no tiem sudiem, sededams man blakus uz klints un saujot uz mani elektriskos ladinus. Tas bija pirms cetram dienam. Kops ta laika mes parvietojamies daudz piesardzigak, bet sodien mus atkal parsteidza. Man likas, ka esmu teicis, ka velos but cetes komandieris. Ha! Tagad vairs ne. Luiss vienmer ir pirmais. Jau pirmaja diena vini saprata, ka vins ir lideris. Musu vieniba saprot, ka uzbrukums ir sacies, kad Luisu parnem konvulsijas. Tas ir mazliet smiekligi, bet tas klust mazliet nekontrolejams. Visi ir satraukusies, visu laiku skatas apkart. Man pasam sakas neliela paranoja. Bija ta, it ka mus visu laiku verotu. Saviens vareja nakt no jebkuras klints. Mes centamies vispar neiet alas, mes tur patveramies tikai nakti, pusi no cetes liekot sardze. Visa si kalnu greda bija caurvita ar tuneliem, tapec ienaidnieks vareja izlekt no jebkuras vietas. Tresaja diena mes meginajam iziet cauri kalnam – mes pat nenojautam, no kurienes mus sauj. Mes gulejam tur gandriz 24 stundas. Tagad visi ir pieradusi pie elektriskas stravas triecieniem, protams, tas nav patikami, bet pec stundas varam turpinat celu. Zel, ka mes nevaram apvienoties ar citiem jaunpienacejiem. Serzants Praceks, pirms vins mus atlaida, deva mums skaidru un vienkarsu uzdevumu. Iznicinat visus ienaidniekus – kalnos nav draugu. Vismaz mums bija iespeja tikties ar parejiem jauniesauktajiem. Mes un vini biezi kludijamies, paklupam un kritam nogazes. Tagad ir daudz labak, tu pie visa pierodi. Bet es, esmu parliecinats, tapat ka parejie, domaju, ka mes cinisimies ar arahnidiem, ja mums nav nekadu izredzu pret karaviriem.

– Nu, vareja but ari sliktak. Es domaju, ka jus nodzivosiet vismaz pusstundu. Tev ir laiks lidz sovakaram, lai sazvanitu gimeni, atpustos. Rit no rita tu un vel cetri citi kareivji dosieties uz kugi, kas aizvedis jus uz jusu dienesta vietu. Es nezinu, kas bus jusu komandieris. Jus tur dosieties ka aizvietotaji. Tatad jus uz vietas iepazisieties ar saviem komandieriem. Tagad visi atputieties! Atputieties!

Serzanta runa bija isa, bet ko gan citu vareja gaidit no cilveka, kurs gandriz desmit gadus ir pavadijis, apmacot tadus iesacejus ka mes. Vinam drosi vien ir bijusi tukstosiem tadu lautinu ka mes. Mes visi izklidam uz savam mazajam kazarmam. Neviens nebija pieradis neko nedarit. Diez vai pietika energijas higienai. Un te mes bijam. Nezinot, ko darit, es nolemu vienkarsi kartigi izguleties. Pirma lieta, ko es iemacijos armija, bija gulet. Jebkura laika un jebkura vieta. Ieprieks nekad neesmu sudzejies par miega trukumu, bet tagad domaju, ka bez problemam varu gulet piecpadsmit stundas.

Un ta mes beidzot devamies cela. Vienibas pec kartas iekapj vikinga. Sesi menesi manas dienesta gaitas ir beigusas. Tagad es vairs neturu ceribu, ka atlikusais laiks bus viegls un vienkarss. Galvenais ir atcereties, ko mums macija, un tad es sagaidisu galu.

Desanta kuga rampa tuvojas. Mes vairakas reizes esam trenejusies nolaisties uz dazada veida reljefa, bet tagad sajuta ir citada. Es nekad ieprieks neesmu bijis kosmosa. Federacijas transportkugos vajadzetu but noverosanas klajiem, varbut mes varetu tur noklut un ielukoties, vismaz vienu reizi ielukoties. Man bus jaaicina Luiss, lai palidz. Ka kapralim vinam butu lielakas izredzes ieklut.

Es pasmaidiju, skatoties uz Peresu, kurs sarunajas ar kaiminiem. Atskiriba no manis Luiss bija sabiedrisks puisis un labi sapratas ar visiem musu vieniba. Ne jau tapec, ka es ar kadu butu konfliktejis, bet, ja es tiktu nogalinats, tikai pats Luiss butu satraucies. Lielaka dala so puisu devas dienet pilsonibas del, bet macibu laika gandriz visiem tika ieaudzinatas militara dienesta un patriotisma idejas. Mums biezi bija politiskas nodarbibas, un es pats daudzkart biju par to domajis, tacu spitigi turejos pie saviem uzskatiem. Protams, butu gruti ieiet cilvekos, bet, nostradajot, puse no darba butu padarita, turklat visgrutaka puse. Es nepamaniju, ka aizmigu.

"Baltais valis", kapteina Adelaida Ricarda komandetais kugis, bija iespaidigs. Milzigs transportlidzeklis, gandriz puskilometru gars. Uz ta nebija nekadu ierocu, tas bija tikai kravas kugis. Kopa ar mums uz klaja bija gandriz divi tukstosi karaviru, lai to papildinatu. Nemaz nerunajot par lielu daudzumu paligmaterialu, partikas un medicinas piederumu. Tas viss tiks nogadats uz karantinas zona esoso kosmosa staciju. Pasa kukainu dzivotnes mala. No turienes mes tiksim parcelti uz citiem kugiem, lai nokomplektetu garnizonus planetas, kur paslaik notiek kaujas.