– Janos, Seksologijas fakultate. Bet jus to jau esat redzejis pats. Tresais kurss, kas pats par sevi ir kvalitates garants,» vins piemiedza aci.

Vina seja bija loti aicinosa: brunacaina, brunmataina ar burvigu smaidu. Bet es fiziski nevareju piespiest paspiest izstiepto roku. Tapec vina satvera daksinu un izlikas nemanam. Izspiests:

– Tialla.

Un ar acs kaktinu es piekeru vinu pacelam pirkstus pie deguna un ar baudu snaca. Parejie pie galda smejas, bet es nevareju attureties un sasmejos. Cereju, ka visi to uztvers ka reakciju uz aukstu omleti. Visparzinams fakts, ka so sudu interese tikai sekss: tie ir vinu sazinas, energijas iegusanas, attiecibu kartosanas un kopuma izdzivosanas veidi. Tacu visiem ir zinams ari tas, ka lauties savai butibai ir dargak. Incubi neinterese nekas cits ka vinu galvenais uzdevums. Tapec dabiskais riebums nebija ilgi jagaida. Janosu mana reakcija nesamulsinaja, bet, gluzi otradi, skita, ka ta pievienoja sajusmu:

«Ko jus darat sovakar, Tialla?» Vai es varu aicinat jus pievienoties man, um, gatavojot loti svarigu majsaimniecibu…

– Nevar! – Es nevareju to izturet. – Man jau ir randins! Ka vinu sauc… Alfa, luk!

Burvja smiekli mainija manu uzmanibu, un tikai tagad es atcerejos vina klatbutni. Vinam bija melni mati un tumsi zilas acis – tonis pret toni ar akademisko uniformu. Man nepatika vina launie smiekli ar nelielu sarkasma piegarsu, tapec es izaicinosi paskatijos uz vinu un teicu pec iespejas mierigak:

«Es negribeju aizvainot tavu draugu ar atteikumu, es tikai izteicu faktus.»

Vina skatiens kluva verigs:

– Nodeviba ar inkubu netiek uzskatita par nodevibu. Alfa vilkaci nevar but tik stulbi, lai to nezinatu. Vai ari alfa matite ir tik stulba?

Es uz bridi zaudeju savaldibu, bet lidz sim nekad muza nebiju saukta par sievieti.

– Izvelieties savus izteicienus!

«Paskaties uz savu sejas izteiksmi, alfa matite.» Pat vins tevi neglabs, ja turpinasi uzvesties ka pilniga kuce.

Es parasti izcelos ar atturibu, bet vienkarsi nebiju pieradis pie sadas izturesanas, tapec kluvu arvien dusmigaks, kaut gan meginaju vardus izrunat vienmeriga toni:

– Es atkartoju, izvelieties savus izteicienus.

«Es velos, lai es varetu tos izveleties pirms katra sakuma.»

Es esmu hercoga meita! Un, ja kads var apvainot mani, tas ir tikai pats hercogs! Tacu sapratusi, ka jau pirmaja diena demonstret raksturu ir nepiedienigi, vina piespieda sevi nomierinaties un piebaza sev vel vienu omletes gabalinu. Nav laba doma ar kadu strideties jau no pasa sakuma, pat ja tas to ludz. Negaiditi man paliga naca Mirna:

– Iniran, vina ir jauna. Vins vispar neko nezina, cik es saprotu!

Es aizrijos un klepoju. Inkubuss man lidzjutigi paglaudija pa muguru. Uzreiz parvertejot visu situaciju, es velreiz paskatijos uz burvi:

– Atvainojiet, jusu augstiba. Mans uzliesmojums bija nepiemerots.

Vins pacela tumsas uzacis, bet tad nespeja nesmaidit un teica:

– Jus neko drosi nezinat, jo atceraties par statusiem.

– ES atvainojos. Tev jasaprot, ka es vel neesmu pieradusi…» es no inerces teicu.

Man bija gruti vinu pat nosaukt varda. Gadiem ilgas etiketes apmacibas nav viegli atcelt. Vins var nemantot troni, bet vins ir valdosas dinastijas tresais dels! Un kadu dienu vins klus par visas valsts Augstako Magu. Ta mes satikamies, ka es gribeju. Zel, ka tados apstaklos. Un vina rupjiba joprojam parsniedza pieklajibas robezas:

«Klausies, alfa matit, tu seit neizdzivosi, ja vien neuzbazisi savu augstpratibu dupsi.» Tu ar riebumu skaties uz inkubu, tu lozna man prieksa, kaut ari nemaz nezini par manam spejam. Ja turpinasiet, pat jusu alfa jums nepalidzes. Ja jus par vinu nemelojat.

Tagad man nemaz negribejas est. Es piecelos kajas, panemu paplati, tik tikko atturejos no ierunasanas, bet speju mierigi un vesi pateikt:

– Jauku dienu visiem.

«Labi…» Janoss atbildeja, un es praktiski jutu, ka vina skatiens megina tikt zem maniem svarkiem.

Neraugoties uz silto dienu, es no visa kratijos, it ka no vesuma. Ja es sodien uzrakstisu vestuli savam tevam, vins vienkarsi netices! Kurs gan tadam ticetu? Ka skoleni viens otru aizrauj tiesi kafejnica. Skiet, ka karalisko asinu princis loti ciesi sazinas ar inkubatoriem un sucubi un ir rupjs pret parejiem. Ja, mans tevs, iespejams, nolems, ka es izdomaju garas pasakas, jo es negribeju seit nakt!

Akademiskaja eka es viegli atradu dekanatu, kur mani loti sirsnigi sagaidija: iedeva karti un paskaidroja, kur talak doties. Par laimi, piestaja ari rektors:

– Ak, kur tu esi? Nac, es jus iepazistinasu ar grupu personigi.

Pec tam, kad Nora pieversa tam uzmanibu, tagad ari man likas, ka nekromants pec kaut ka smird. Kaut kads nepatikams mitrums. Bet es, protams, biju pateicigs par palidzibu adaptacija no vina puses.

Skatitaju pulka pulcejas daudz cilveku – visi, ari skolotaja, bija gerbusies zala. Elfus ir viegli atskirt no talienes – tiem vienmer ir gari, taisni, sniegbalti mati. Smailas ausis jau ir papildu, bet ne tik skaidrs pieradijums. Rektors Colets rupji iegruda man sanos, liekot man doties uz kapnes centru dela prieksa. Un, tiklidz vins sagaidija pilnigu, ieinteresetu klusumu, vins pazinoja: