Шрифт:
– Idioti ar sena mokhrjaka smadzenem! Stulbi…
Ridijs, kurs lidz sim bija izradijis vislielako drosmi, partrauca:
– Masica! Jus panemat trisdesmit procentus no musu stipendijas pareja gada laika, lai mus apvainotu?
– Trisdesmit? – vins atbildot iesmejas vel jautrak. – Jau piecdesmit!
– Kas?
– Es dodu padomu, un tu klausies un sava galva rekini. Liki nekromanta diplomdarbam nemti no apstiprinata saraksta! Vini parbauda, vai lidz septitajai raganu asinu paaudzei nav citu aizdomu par saistibu ar gariem, lai izslegtu necilveku atgriesanos. Vac tuvinieku parakstus… Un, teiksu, ne vienmer mantinieki parakstas uz velmi augsamcelt tik laicigi miruso bagato onkuli…
– Elrik, vai vari to saisinat? Ko mums vajadzetu darit?
– Kas jums jadara, idioti? Tapec nepartrauciet, klausieties mani. Par lika augsamcelsanu arpus apstiprinata saraksta jus izmetis no akademijas, un tas tiks klusi noznaugts. Par lika zadzibu draud naudas sods. Tadu, lai tavi mazmazberni tevi atceretos ar nelaipnu vardu. Un, ja vina ta pagriezisies un kadu apris, tad labakaja gadijuma tu pats tiksi noznaugts. Vai manos vardos dzirdat apmeram piecdesmit procentus?
Balais Ridijs pamaja visai trijotnei:
– Par m-klusumu?
«Par klusesanu, par manisanu…» Elriks, negaidot pilnigu piekrisanu, piegaja pie manis un pietupas, uzmanigi skatidamies. – Vai vina runa cilveka valoda?
– Ka vinam tas pieder! – likas, ka kads no notiesatajiem priecajas.
Elriks pieliecas man tuvak:
– Vinas seja ir pazistama…
– Tatad si ir Tayishka! Septitas princeses kalpone. Laba meitene, klusa… un barene. Tapec nolemam, ka visi butu priecigi, ja mes vinu negaiditi sadi atgrieztu…
«Nez kapec es neredzu vinas prieku,» Elriks vismaz parstaja smieties, bet tikpat plasi pasmaidija. – LABI. Vai atceries savu vardu?
Mani bija klusums, tapec man bija jaatbild:
– Olja.
Vins bija parsteigts, bet pagriezas pret parejiem:
– Pirmas zinas: vina nav sajusma.
– K-kapec?
– Jo tagad vina grauztu tavus kaulus, nevis runatu par sim mulkibam. Jus vinai pat rokas nesasejat, kretini! – Vins atkal pagriezas pret mani. – Vai tu varetu pastastit par sevi mazliet vairak?
ES to varu izdarit. Kapec gan nerunat, kad tevi ar varu kaut kur vilka un aizsledza? Un mana balss bija stingra:
– Sokolova Olga Sergejevna, jusu gods. Es dzivoju Maskava, esmu starptautisko finansu tresa kursa studente, arodbiedribu fakultate, Tomskas dzimta…
– No ka dzimta?
– Tomska, jusu gods, Tomska. Tada, kas atrodas Tomskas apgabala. Vai jums ir nepieciesams pases numurs? Kurs un kad izsniedzis…
Par laimi, ari vina acis tagad bija iepletusas, un tas radija manamu moralu gandarijumu. Vins pat runaja ar savam palatam bez tadas pasas ironijas:
– Noteikti ne gaka… Un ne ragana. Ka tu teici, ka tevi sauc?
– Olja. Bet jus varat mani saukt par Sokolovu Olgu Sergejevnu.
«Puisi…» vins tagad nenolaida acis no manis. – ES pielavu kludu. Jus neesat tikai idioti… Es pat nevaru atrast salidzinajumu, kas atbilstu jusu garigajai attistibai… Un man ir bagats vardu krajums, ticiet man…
– Kas notiek, Elrik? – kliedza vinam aiz muguras.
– Jus atgriezat nepareizo. Nav tava Taiska…
– PVO? – galvenie, kas istaba neko nesaprata, neko nesaprata. – Asura? Joki? Kartejais demons?
Elriks smagi noputas:
– Ja, jus noteikti esat idioti… Tie vispar ir dazadi demonisma paveidi. Par asuru neklust, par asuru piedzimst. Un sis… ir tikai arzemnieks no kadas Omskas apgabala…
– Tomska! – Es nevareju kluset. – Regioni! Un Omskas apgabals ir netalu!
– Tu esi dzirdejis? – Vins atkal iesmejas. – Tas ir netalu, bet mes pat nezinajam! Vispar vina, visticamak, sodien ari nomira, un jus nejausi vinu aizkerat ar burvestibu, nevis savu Taisku.
Es gribeju izlabot «kopa ar savu Taisku», bet es apstajos. Un mana ieksiene bridinajuma balss nosvila. Un tiesam, ka es varu zinat, kada informacija mus abus padaris sliktakus? Bet es noteikti iebildu pret kaut ko citu:
– Es nenomiru! Vini pasi… mani iesuca seit.
Vins atkal ar interesi paskatijas uz mani, un tad skita, ka vinam radas jauna doma:
– Puisi, vai jums ir spogulis? Panem spoguli!
Vini nekavejoties uzsita vinam nelielu tumsi atstarojosa stikla gabalinu, laujot Elrikam to verst uz mani.
– Skaties, svesinieks, tagad tas esi tu.
Lai gan attels atstaja daudz ko veleties, es parsteigta skatijos arvien ciesak. Tatad tas biju es. Vienmer es. Mazliet nobruzats, loti pinkains, acis aizdomigi pietukusas, bet dodiet man pusstundu dusa un ierasto kosmetikas arsenalu – un es atkal klusu par sevi. Tikai mati ir garaki. Kaut kur intuicijas limeni apzina sita pakausi – luk, kur slepjas atbilde. Si Tayishka ir ka divi zirni paksti ka es! Un varbut tapec es tiku iesukusies. Tacu siem argumentiem butu jega tikai tad, ja viss notiekosais ir ists, nevis ilgstoss murgs…