"Esi uzmanigs, kur tik loti steidzaties," sis kads saka neskaidri pazistama samtaina balsi.

Parsteigta pagriezos.

– Egors? Kada negaidita tiksanas.

"Olenka, sveiks," klasesbiedrenes lupas izplatijas smaida. – Patiesam, loti negaiditi. Bet jauki!

Es paskatos uz Jegoru, vins ir nobriedis, vina pleci ir biezi, nav pat ne minas no vina kadreizeja tievuma. Tas vinam piestav un izskatas cienijami. Un sis dargais metelis ar kreklu, kas redzams kakla izgriezuma, ar vienu skatienu uz klasesbiedru var drosi teikt, ka cilvekam iet labi.

"Hmm, ja, drosi vien," es nomurminu, peksni ar ignumu atceroties, ka no rita man nebija laika uzklat kosmetiku. Labi, ka vina vismaz pieklajigi gerbusies, nostumdama mala ierasto treninterpu un kedas. "Es jau stavu normali, paldies, jus varat palaist vala," es piebilstu, saprotot, ka joprojam esmu kada cita rokas.

"Ja, tiesam, kapec es to daru," Jegors saka, atkapies un peksni piedava. – Varbut iedzersim kafiju? Biju partraukuma, tikai grasijos kaut ko paspet. Uznemums, kura uz laiku sniedzu konsultacijas, ir tepat netalu, aiz stura,” vins pamaj ar roku uz saniem.

Конец ознакомительного фрагмента.