Шрифт:
– Kurs oficiali iesniegs skirsanas pieteikumu? Ka sadalisim ipasumu un bernus? – Jautaju par vissteidzamakajam lietam, jo tagad izradas, ka visi sie nepatikamie jautajumi ir jaatrisina. Oficiali.
Es saprotu, kapec es baidijos but pirmais, kas par so visu runa, atliku, aizveru acis uz patiesibu un uztraucos dzili sevi, apskaujot spilvenu. Lidz bridim, kad visu skali izrunajat, skiet, ka viss nav zaudets, ir ceriba, ka atklasies kada detala, kas paversis notiekoso no cita lenka, un skirties vienkarsi nebus.
Bet, ja vardi jau ir izrunati, atpakalcela vairs nav un nebus.
– Kas tev liek domat, ka tagad oficiali skirsimies? Vai velaties tik atri atbrivot sevi? Ne, mila, tas nederes. Man seit tiek lemts par gadsimta darijumu, sobrid man nav vajadzigas nekadas skirsanas.
Dazas sekundes man trukst vardu. Vinam mes un berni nav vajadzigi, bet skirsanas vel nebus, jo darbs vinam nav izdevigs.
– Gleb, vai tu nebijat apdullinats nejausi? Jus burtiski mani samidijat dublos musu kopigo bernu dzimsanas dienas ballite, un tagad uzskatat par normalu mani izvilkt, nokratit un kadu laiku izmantot? Es tevi neatpazistu. Kur ir mans Glebs pirms desmit gadiem? Ko tavs darbs tev ir nodarijis?
"Vina man neko neizdarija." Lielakoties jus un jusu berni izbaudat tas prieksrocibas, tapec nedariet to,” aizkaitinati saka mans virs. "Piedavaju jums divus menesus mierigi dzivot maja, es turpinasu jus apgadat, es jus nepametisu." Es tikai ludzu jus parak neaizrauties. Nekadas skirsanas un atklatibas nevienam par to, kas notiek starp mums. Visi.
"Jus pat nevarat sudzeties savai mammai, vai ne?" – sarkastiski noprasu. – Galu gala vinai kaut kas bija taisniba! Atskiriba no manis.
– Kads mammai ar to sakars, Olja? – Glebs smagi nopusas. – Vai gribi atraisit vinai visus sunus, jo vina man atvera acis?
– Ka tad vina tev tas atvera?
Pec manas versijas, par mani sudzejas mana saimniece, nevis viramate.
– Taisni, Olja, loti taisni uz prieksu. ES esmu noguris. Jums nav ne jausmas, cik es esmu noguris. Seit ir bedlam, ir mate, un ari jus un jusu berni. Es pat negribu zveret, esmu tik noguris.
Kaut kas mani parasti sniedzas pret Glebu, ilgodamies sniegt vinam garigu atbalstu. Tacu so impulsu es atri nobrazu.
– Ne, Glebuska, tu esi mans dargais virs. Tu nemaz neesi noguris. Jus nekad necelaties nakti, lai redzetu Nikitu kliedzam, un, kad jums bija grutibas vinu nomierinat, Sonecka pamodas, un viss sakas rinki. Jus neuztraucaties par vinu kolikam un zobu naksanu, jus nekritat panika, ieraugot pirmos svarstigos solus pie atbalsta. Jus tam visam negajat cauri! Lai gan ko es tev saku, kops manas grutniecibas briza mes ar tevi bijam uz dazadam salam, kuras strauji attalinas viena no otras.
– Ja, Olja, es tev piekritu. Berni ir jusu, un manejais ir tikai mans darbs, un tas, kas mus saista, izradas, ir maja, zimogs pase un budzets.
13
Gleba pedeja fraze man ietriecas ka puteklains maiss galva. Ka tas ir, mani berni? Ja, mes darijam tik daudz, lai musu mazie asinaini naktu pasaule, un mes to darijam kopa, un tagad vini ir tikai manejie?!
"Nu, tu esi kaza, Glebuska," es sajutu saku. – Ists artiodaktilu parstavis. Lai gan ne, esmu parliecinats, ka vini savus bernus nepamet.
– Kads drudzis, Olja. Jus lieliski zinat, ko es domaju. Ak, kapec es vispar turpinu so bezjedzigo stridu?! Man ir daudz darama, un es slauku tavus punkus.
Un vins izsledzas, pirms es paspeju kaut ko atbildet.
Ka jau teicu, ista kaza.
Es nometu telefonu uz divana un apliku sev apkart rokas. Mana vecuma ir pienemts pirmos rezultatus summet, bet varu lepoties tikai ar iznicibu.
Manas acis izklaidigi raugas pa maju, katru detalu taja esmu izvelejusies es, pat ja ne pec manas gaumes. Es ieguldu tik daudz energijas un pulu, lai sakartotu musu gimenes ligzdu, to ir bail iedomaties. Un viss tika darits tikai berniem.
Es nezaudeju ceribas uz papildinasanu, ticeju, ka agrak vai velak man izdosies palikt stavokli. Un tikai sapna del, ka mes ar Glebu uzaugsim briva daba un kosmosa, es piekritu sai majai. Ka tas bija, es biju pilniba apmierinats ar dzivokli, kuram blakus bija viss pasaule, un man nevajadzeja sesties masina, lai nopirktu maizi.
Nu ko tagad? Es dosos prom no sejienes pec diviem menesiem. Un manas mazas asinis peksni kluva tikai par manejam.
Es nevaru atturet savas snukstas, asaras rit no acim, izplustot manas emocijas.
– Mammu! – Nikita skali kliedz.
– Mammu! – Sonja vinam piebalso.
Berni neizpratne skatas uz mani, vini nezina, ka reaget uz mates histeriju.
"Nav vajadzibas, mani dargie," es apsezos viniem blakus un pavelku abus sev preti, "ja mamma raud, tas nenozime, ka ari jums to vajag." Labak raudat pa vienam, tad vienmer atradisies kads, kas nomierinas satraukto cilveku.
"Ja," dvini isi atbild un, skiet, parstaj nervozet.
Es ari nomierinajos.
Uzmetu skatienu atvertajam portativajam datoram, planoju skaitit naudu un izveidot neatkaribas planu. Bet mans garastavoklis nokritas lidz rekorda negativam limenim, es pat nezinaju, ka tas ir iespejams.