"Bet es ari esmu pelnijis to laimi, redzot, ka smaragds mirdz uz jusu jauka kakla," vecais virs nozelojami sacija.

Musdienas. Almunekara, Spanija. Miroslavs Krass

Miroslavs Krass piegaja pie milziga loga, kas aptvera visu sienu. Druma jura, pamests uzberums. No oktobra lidz aprilim pilseta nav ko darit. Vasara seit dardeja diskotekas, jauniesi ruca uz motorolleriem, dumi cirtas no visam apkartejam kafejnicam: grileja sardines, uz oglem ciksteja gambas – milzigas garneles, vietejais Alhambra alus pluda ka upe. Skiet, ka visi jauniesi no Granadas, Sevilas un Malagas pluda seit uz Almunekaru. Krastmala bija krasu pilna, smejas, dejoja trakuliga ritma.

Tacu, tiklidz pienaca septembris, saule norima, sakas nodarbibas universitates, un jauniesi pameta pilsetu. Promenade pie juras arpus sezonas staigaja tikai dazi vietejie, parsvara gados veci cilveki. Meitenu vieta sikajos sortinos ir senatnigas vecmaminas, skalo puisu vieta ir gludi veci. Uz simulatoriem – tie tika novietoti visas pludmales pec mera paveles – vairs nebija ne blenas, ne skupstisanas. Gados vecaki kungi sporta inventaru izmantoja tikai paredzetajam merkim – uzpumpeja vedera muskulus kopa ar novajinatajiem augsstilbiem. Un reto atverto kafejnicu ipasnieki uzreiz mainija savu augstpratigo un nicinoso sejas izteiksmi pret sirsnigam rupem par katru (tagad zelta vertu!) klientu.

Bet divaina lieta: Miroslavs pec vecuma bija daudz tuvaks pieklajigajiem Almunekaras iedzivotajiem. Skiet, japriecajas, ka pilsetina ir klusa, var baudit mierigas pastaigas un tuksas pludmales. Tomer katru reizi, kad svetku laiks seit nomira, vins kluva skumjs. Dazreiz vins pat steidzas “dzenat puli” – devas uz Granadu, Barselonu vai talak, uz vienmer rosigo un troksnaino Londonu. Vins nebija gatavs vecumdienam, vinam vel nebija vajadzigs miers. Un es seit nepirku dzivokli, lai pavaditu savus vecos gadus pensija. Vienkarsi pilseta bija maza, ne parak populara, tapec nekustamais ipasums seit bija lets. Sava milotaja anglu Braitona vins vareja atlauties tikai studiju nomale, protams, bez jebkada “skata”., seit es nopirku jauku divu gulamistabu dzivokli pirmaja rinda, ar balkonu, ar pilniba stikla sienu.

Nevareja vinu nosaukt par nabagu (vai pat ar zemiem ienakumiem) – drizak vins bija vidusskira. Citi priecatos par tadu stabilu finansialo stavokli ka vinam.

Bet Miroslavs tads nebija. Pec izcelsmes vins ir krievs: pastaigajies, dvesele. Un vecumdienas, parsteidzosi, vieglpratibas iezimes saka paradities ipasi skaidri. Arkartigi, ka tagad saka jauniesi, vinasaspringts nepieciesamiba planot korozivus izdevumus eiropeiska veida.

Tomer, ja Julija vinam piezvanis, visa vina dzive mainisies.

Vinas fotografijas katru dienu tika nosutitas Miroslavam. Vins tagad sedeja uz balkona kopa ar otru dalu no viniem. Vins iemalkoja Rioha ar ledu, iemeta mute siera kubinus un neieintereseti skatijas uz tuksnesaino juru – paris makskeresanas soneri un vientuls valzirgu peldetajs, protams, neskaitijas kompanija.

Es paskatijos uz kartem daudz alkatigak. Seit ir Julija viesnicas vestibila. Veikala vina iznaca no pielaikosanas kabines un paradija meitai kleitu. Parka – smaidot rudens saulei. Restorana vins ar daksinu un nazi drosmigi sagriez milziga karbonade.

Tas, protams, ir mainijies. Tas nav pat vecuma jautajums, ne nokarajusas figuras, ne grumbu jautajums – tas ir acu jautajums. Reiz vini bija milzigi, uzticigi, paredzosi. Un tagad vini izskatas nogurusi un skumji. Un tur neko nevar darit. Pat tad, ja kopa ar varnu kajinam rupigi nonemat nasolabialas krokas, vinas seja neklus jaunaka. Sievietes maldas, domajot, ka laiks atstaj savas pedas – ar grumbam, vecuma plankumiem. Tas nav vinu izskats, kas nosaka vinu vecumu. Daudz redzets, gudrais…

Miroslavs no attaluma nopetija Juliju tuvplana. Vins pieversa uzmanibu visam: ka vina bija gerbusies, kadas kurpes vinai bija, vai vinas rokas bija koptas. Salidzinajuma ar citam krievu sievietem vina izskatijas diezgan labi: terpi acimredzami nebija no tirgus, apavi, lai ari nebija moderni, bija adas un kvalitativi. Tomer vinai, protams, pietruka spiduma, kas piemit pat Eiropas damam ar videjiem ienakumiem. Manikirs – pastaisits. Mati bija pilnigi nomacosi: balinati, ar “kimikalijam”.

Meitene, kas pavadija Juliju Nikolajevnu (vins jau zinaja – vinas meita), izskatijas iespaidigaka. Vina bija pec izskata pieticiga, valkaja jakas dzinsus, tacu drebes vinai piestav ka cimds, un visadi sikumi – piemeram, Prada kakla lakats vai stiligs zelta pulkstenis – nepieludzami liecinaja: skaistulei ir gan gaume, gan speja iegadaties terpus. dargos veikalos. Ari sejas izteiksme radikali atskiras no manas mates. Julija Nikolajevna, tapat ka lielaka dala krievu, kas nonak arzemes, fotografijas izskatijas nedaudz nobijusies un saspringta. Jauna meitene, gluzi preteji, ir atvieglota, pat nekauniga. Vina noteikti zina svesvalodas, ir pieradusi apmeklet Eiropu, tapec vina neapmaldas. Pat doma pazibeja: "Man ar vinu nebutu nekadu problemu!"

Dzive, protams, ir padarijusi Juliju gudraku, tacu vina joprojam izskatijas acimredzama un skaidra. Un vinas meita – ak, vinai nav viegli! ..

Miroslavs iedzera vel vienu malku vina un paskatijas pulksteni. Astoni vakara. Cehijai tagad ir tads pats numurs. Vins zinaja, ka Julija pirmo reizi bija iegajusi vina veca drauga Hanusa veikala pirms trim stundam. Vai tiesam vini joprojam sazinas?! Vai ari vini sen runaja, vina bijusi milota sanema vinas kaklarotu, izgaja no veikala – un viss?.. Nu, nav izslegta sada notikumu attistibas iespeja. Vina apmierinaja savu zinatkari, sanema davanu, lavas jaukam atminam – un izsvitroja vinu no savas dzives. Soreiz tas ir galigs.