– Meitin, vai tu kadreiz esi domajusi, ka man ir pedejais laiks mainit savus ieradumus?! Ka ari tava mamma velas dzili elpot, patiesi dzivot, nevis eksistet?! Milet un but miletam! – Julijas Nikolajevnas seja ielauzas smaids. Vina klusi piebilda: "Es nekad neesmu aizmirsusi Miroslavu." Lai gan mums bija ka dziesma: “Tris laimigas dienas”. Es perku sev kleitu Maskava un domaju: "Vai vinam tas patiks?" Teatri, kad izrade atstaj iespaidu, es sev jautaju: "Ko vins teiktu?"
