– Nu skaties, meitin. Jus esat majas: ja velaties, skatieties televizoru, ja velaties, pastaigajieties darza. Preteja gadijuma varbut dodieties pastaiga, piezvaniet Shuryayka un pastaigajieties lidz pilskalnam.

– Atkal par tavejo! Un beidz saukt nabagu tik stulbi varda.

– Es klusu, es klusu. Starp citu, tu to izdomaji, kad bijat mazs. Tapec vinam tas pielipa. Visi seit vinu ta sauca. Shuryayka ir labaka par Ciceronu.

– Labi, es nevaru ar tevi strideties. Kamer gatavojaties, pastastiet man jaunakas zinas. Esmu parliecinats, ka seit katra diena ir kads notikums,» es kikinaju, atceroties visu, ko biju dzirdejis par vietejiem iedzivotajiem.

– Kadi jaunumi mums ir? Shuryayka Maslenkov ir ieradusies, veikala ir jauna pardeveja Kristina. Vina ir maza, bet vina parzina savas lietas. Labi, gudra meitene, kaut ari vina ir Tropikankas bralameita.

– Ta pati Tropikana, kas dzivo likuma? – jautaju, atceredamas skaisto, stavo gurnu damu salle, kuru pec tada pasa nosaukuma seriala izradisanas ieguva iesauka Tropikana.

Viss ciems skatijas serialu, un skaista aktrise tika viegli apspriesta. Tad Antoninai si iesauka kaut ka nemanami pielipa. Vieteja Tropicana bija pieprasita sieviete, tacu vina atteicas no visiem vietejo pieludzeju meginajumiem. Tantei Tropikanka nepatika tapec, ka reiz jauniba vina sacentas ar vinu par tevoca Misas, Surjakas vecteva, uzmanibu. Tas viss ka viesulis pazibeja mana galva, kamer tante teica:

– Vai atceries, ka musu kluba bija akordeonists, vinu sauca Peteris? Tu vel biji mazs, tu nemitigi kapa vinam klepi. Es nesen atgriezos ciemata, parnemu sava teva veco maju un tur kaut ko celu. Un tad vairs nebija pat skunisa. Un vins pat nedzer daudz. Divaini. Un vins kluva pilnigi melns, gandriz rapojoss.

– Vai vins ir kluvis par melnadainu?

– Ka tu vari klut par melnadainu? Vins noteikti bija izdzeris parak daudz traipu un kluvis melns. Vini saka no bedam. Sava jauniba vins bija iemilejies Tropikanka, un vina pamaja ar asti – tapec vins aizbega uz pilsetu. Un tagad vina drosi vien priecatos, ja pie vinas atnaktu akordeonists, tacu vins visu neizskirs. Lepns. Pat ja vins ir melnadains.

Godigi sakot, sadi stasti vareja samulsinat jebkuru, bet ne mani, jo kops bernibas biju pieradusi pie vietejas folkloras. Tenkas skara ne tikai zvaigznu dzivi: «Un Sofija Rotaru ir kopa ar Lescenko…", «Es dzirdeju, ka Leontjevs ir maskejusies sieviete, kads krusts!»

Vietejie vasarnieki, ka izradijas no nostastiem, ari dzivoja infernalu dzivi: «Kostja nokera savu Natasu ar santehniki, un vins sasmalcinaja sluteni. Ja jus zinat, ko es domaju…". «Vina ienak zale, un tur vins ir sirsnigs, gul bez kajam un rokam, un pati Marinka vinu pasutija. Es jums saku tiesi. Un tad vina saka kliegt, it ka vini vinu sagrieztu. Padomajiet, vini cirta ar nazi…»

Ta nu stasti par vietejo melno viru bija tikai pukes, zem kuram es, paedusi, saku snaust pie galda. Pamodos bridi, kad tante kaut ko stastija par pilskalnu, kas atradas ciema gala. Savulaik tur tika atklata sena cilveka vieta, un pec novadpetnieka Stepanova luguma vini to apjoza ar dzelondratim un uzlika zimi «Rakt nav atlauts». Ironiski, ka no tas dienas visi loti gribeja tur rakt.

– Un vini klist, un vini klist. Ka ar medu iesmerets. Visi mekle dargumus. It ka senajam cilvekam butu bijis kaut kas cits vertigs, iznemot mamuta kauli. Vai ari mamuta kauli ir vertigi? Kas zina… Tagad biezi brauc no pilsetas, paris reizes ir bijusas pat ekskursijas. Un viniem tiek paradits saimnieka pagalms. Driz es nevaresu paelpot. Vini ari klist pa saimnieka pagalmu, meklejot visu trukstoso zeltu…

– Ko redzet saimnieka pagalma? Tikai drupas. «Tur dzivo tikai cuskas,» pamaju ar roku, atceredamas, ka berniba tur spelejam paslepes, muru paliekas izmantojam ka pajumti. Kungu pagalms tur bija pirms revolucijas, tagad tikai darzs un skaistais skats uz upi, kas noteikti butu paveries no kungu logiem, atgadinaja savu kadreizejo krasnumu, ja vini tur dzivotu lidz sai dienai.

– Nu, es nezinu. Daziem cilvekiem tas patik. Saka, ka so vietu pie upes nopircis kads bagats virs. Vai atceries, ka vini tur uzcela stabus un lapeni? Apmeram pirms trim gadiem. Skiet, ka jus atnacat pec tam. Kaplica tika uzcelta, bet tas jau bija taja gada. Noteikti dodieties apskatit kaplicu, ta ir laba lieta.

– Ar ko tu esi neapmierinats? Tagad jums nav jaiet uz baznicu pari upei, viss ir blakus.

– Pateicoties vinam, protams, tikai cilveki cukst: jus driz netiksit pie upes, vai ne? Vins teiks, ka tas viss ir mans, un apnems to ar zogu. Un vietejie tur makskere. Es nezinu, kas vinam deva atlauju, bet viss ir iespejams tikai ar naudu. Emelyanovna saka, ka vins visu iegadajies, jo velas atrast dargumu. Ta, kuru Brigidas kundze apraka, begot no sarkanajiem.

– Cik atceros no bernibas, sis dargums nav nekas vairak ka folklora, kur vispar radas doma, ka tada eksiste? Un bagatam cilvekam nav japerk zeme, lai mekletu dargumus. Mes ar visu kaiminu bernu bandu meklejam dargumus un rakam. Un vini, starp citu, neko nepirka.

– Nu, raksana pec nejausibas principa ir viena lieta. Varbut kads pecnacejs ir uzradies, zin kas, kada vinam ir karte? Ko tu doma? Jums taisniba, musu puisi visi iznaca, un puisi joprojam skraida dienam ilgi, lidz tika pieskirts aizliegums. Vini saka, ka tur bija dargums. Nestridies.

Musu memais, dzerajs un makskernieks, kungu kuciera mazmazdels stastija… Vai atceries? Vismaz bija dazadas sarunas. Nu, vins saglabaja gimenes legendu.

– Ko varetu pateikt memais? – es nokeru tanti.