Vina socialajos tiklos satika draugu no ne tik talam vietam, un vins ilgu laiku vinai rakstija, ka diene uz zemudenes. Tomer Ludka veica nelielu izmeklesanu un uzzinaja patiesibu. Vinas gods, vini turpinaja sarakstities, lai gan draudzene vairs neko labu no dzives negaidija, tacu vina lasija vestules ka spiegu romanus.

Izvedusi Ludku un apsolijusi vinai pec restantes uzrakstit uz galveno pastu, es jutos ka tragikomedijas varone. Katram gadijumam paris reizes uzgriezu Mirona numuru, bet, ka jau lielais calis prognozeja, vins izradijas nesasniedzams. Nolemis, ka man vajag gulet, es saritinajos uz divana un uzreiz iekritu satraucosa pusaizmirstiba, ko partrauca reti miega ravieni.

Mans cels uz Bukhalovu soreiz bija bez priecigas gaidas satikt skaisto. Milotajam ciemam vajadzeja uznemt nevis laimigu cieminu, bet gan izbiedetu trimdinieku. Jaskatas, ka viss sis stasts izvertisies, un es negribeju paklaut savu tanti riskam.

Tomer man vairs nebija kur iet, tapec es spitigi turpinaju spiest sava dzelzs zirga gazi, mocidamas ar skumjam domam.

Nepagaja daudz laika, lai no rita sagatavotos, es pati piezvaniju direktorei, atsaucos uz gimenes problemam un sanemu atlauju atvalinajumam. Labsirdiga Ludka brivpratigi atrisinaja man kadus papirus, un es, iemetusi mantas bagaznieka, vaidedams un vaidedams no galvassapem, braucu prom no pilsetas.

Protams, es riskeju. Vini vareja mani uzmanit, bet, visticamak, neviens no skolotaja negaidija tadu veiklibu, un Ludkina padoms skriet pec iespejas atrak darbojas man par labu. Cits jautajums ir, cik ilga laika vini mani atradis? Mairons dzirdeja par savu tanti, tacu nekad ipasi neinteresejas par vinas dzivesvietu. Bukhalovo manos dokumentos nebija minets. Protams, ja pamekle datus par manu mammu… Bet, cik es zinaju, musu valsts zinatnieku arhiva dati bija klasificeti, un mums ar tanti ir dazadi uzvardi.

Ja Ludkai ir taisniba, un sie cilveki ir saistiti ar noziedzibu un ne tikai mani nobiedeja, tad viniem ta nebus problema. Atkal, viss ir atkarigs no ta, cik loti viniem ir nepieciesams atrast Maironu. Es palavos uz to, ka esmu nenozimiga figura saja jautajuma, un vini mani ta biedeja, lai tikai atstatu iespaidu. Un kur vins varetu but? Skiet, ka vinam musu rajona nav radinieku, lai gan vinam bija kads bralens no Mirona pateva puses… Skita, ka vins pat solija vinam palidzet darba, bet tad vins pats nokluva vai nu slimnica, vai cietuma.. Jebkura gadijuma es nezinu neviena radinieka koordinatas.

Ta nu paris menesus palikt pie tantes skita visdrosakais un logiskakais, jo ipasi tapec, ka vasara jau bija pieteikusi savu speku. Tada veida sevi nomierinot, izmetu garu likumu pa apbraucamo celu, jo pec vakardienas ligosanas nevelejos uzskriet celu policistiem.

Divas stundas cela paskreja nemanot, un nu jau biju nogriezusies no cela uz asfaltetu nobrauktuvi. Sirds saldi saznaudzas, paredzot bildi, kas man paversies pec paris minutem. Bezgaligs lauks, kas beidzas meza mala. Nedaudz talak ir upe, neliela pludmale, ko ieskauj berzu birzs.

Pakalni un gravas izliekas savadi, atskaidot ainavu ar izliektam linijam. Atveru logu, lai ieelpotu saldeno dzeltenas medus putras smarzu, kas sajas vietas aug bagatigi. Pa kreisi – nogriezieties uz lielo Lipovoe ciemu. Pa labi ir cels uz Bukhalovo.

Braucot cauri savai dzimtajai vietai, ar parsteigumu pamaniju, ka nelietis Mirons, nelaimiga milestiba, paradu piedzineji – viss atkapas si dabas skaistuma un klusuma prieksa. Likas, ka bernibas ciemata visas problemas kluva nederigas, tika atiestatitas un ka migla izkliedejas ar smalku rasu uz zales.

Es atcerejos, ka, budams skolas jaunakais, es negribeju atgriezties no atvalinajuma, un es teicu mammai, ka paliksu pie tantes. Tur bija visi mani draugi, bija upe, klintis, laukakmeni, senas kunga pagalma drupas, aboli, plumes, avenes, karusas un lidakas, senes, daudz apmekletaju un vietejie zvejnieki, ka ari daudzi vietejie dzeraji, kas tas bija. loti smiekligi skatities.

Ar aizturetu elpu mes ar kaiminu meitenem paslepamies dadzis pie malkas skunisa, pie kuras vietejie dzeraji biezi speleja rami un sausanu. Un tad vini tik loti piedzeras, ka vienkarsi naudeja un ka balki iekrita zale uz musu priecigo cikstesanu.

Bija gan vietejie puikas, kas mus sausmigi sapigi dzela ar natrem, gan ari krasainie vietejie tenkas, kas vakaros uz soliniem sienazu sprakskesanas pavaditi stastija sausmigus stastus.

Man un maniem berniem patika klausities stastus par slepkavibam un citiem draudigiem noziegumiem, edot gardus mellenu piragus. Nez kapec visbiezak vini pulcejas pie musu prieksdarza. Iespejams, to veicinaja ertais lielais sols zem izplestosa kirsa koka. Tantes Zinas kaimins onkulis Misa, kuram bija mazdels Saska, sieviesu vakaru salidojumus nicinosi nosauca par «OBS agenturu».