«Ejam,» Adelfs cuksteja.

Es tik daudz reizu skatijos uz vina divstavu maju aiz zema zoga. Pat kresla vareja atpazit pinkaino krumu siluetus un likumoto taku pie ieejas. Uz logiem vienmer bija balti aizkari, bet tagad tos slepa zaluzijas. Man nekad nav bijusi iespeja vinu apciemot. Es skumji pasmaidiju: mans sapnis bija piepildijies, bet es nevareju priecaties.

Varti ciksteja, mes pielidam lidz durvim un atradamies sauraja gaiteni. Apburtie griesti apgaismoja delu sienas ar padzilinajumiem, kuros staveja vazes. Uz pakarama nejausi tika uzmests metelis, un smiltis ciksteja zem kajam.

«Piedod,» Adelfs samulsa, novilkdams manu apmetni, «istabene nak tikai reizi paris dienas.»

es pasmaidiju. Pie majas vienmer neapcirpti krumi, neliels bardaks, ko radijis kads sirdij dargs virietis. Tik aizkustinosi.

– Tu esi izsalcis? Ejam.

Atstajis manas mantas pie ieejas, Adelfs veda mani uz edamistabu. Ari maza, pie talakas sienas staveja bufete ar traukiem, uz galda kruze un puku vaze, ap kuru ziedlapinas. Atkal jauks bardaks.

Kamer Adelfs kaut ko grabinaja virtuve, es savacu ziedlapinas un iztaisnoju galdautu. Apslapeti soli, ciksteja gridas deli, dazreiz aiz loga klabeja pakavi – tas man atgadinaja manas majas un zuduso pasauli. Manam tevam bija garsvielu veikals, un mes dzivojam otraja stava. Un visas musu istabas bija mazas, mate tas dekoreja ar ziediem un bufetes ar traukiem. Vakaros aizmirstas gramatas un kruzes nolikam atpakal savas vietas, un gridas deli ciksteja zem kajam. Cik sen tas bija, it ka ar mani tas nekad nebutu noticis.

Mes ar Adelfu ieturejam vakarinas ar trusu sautejumu, kur mes varejam daksinas un nerupejamies par noteikumiem. Mani saistija majas vienkarsiba, tacu ari man radas bazas – Adelfs varetu veleties uzlabot savas finanses ar laulibas palidzibu. Lai gan tam bija gruti noticet: bufete bija labs arzemju porcelans, sautejums bija garsots ar dargam garsvielam, un Adelfs nebija ipasi sarugtinats, kad mezginu galdautu notraipija ar merci. Ugunsgreka drudzis padarija arstus bagatus, un maza, nekopta maja… vins ir vientuls cilveks, kurs nepieversa uzmanibu. Ireta kariete bija ertaka: zirgi un kucieris nevareja muzigi gaidit, kad pacients saslims.

Padomajot, likas, ka es mekleju attaisnojumu, bet patiesiba man nebija slepta motiva. Un mantojums nebija tik liels, lai ta del vins nozagtu ligavu no pilsetas perkona negaisa.

Mana dvesele jutas vieglaka. Adelfs atpogaja fraku un atraisija kakla lakatu; mes aizmirsam par pieklajibu, it ka mes butu gimene. Ta bija svesa, jauna doma, bet ta mani sasildija. Es drosi vien butu gribejusi vinu saukt par savu viru un palikt saja maja uz visiem laikiem, tacu manas rupes aptumsoja manus sapnus.

"…iedomajieties,» Adelfs entuziastiski sacija, «vini man zvana nakts nave, maja ir knada, vini ieved mani istaba, un tur uz asinim gul suns.» Un visi par vinu tracinas…

Vins izbrauca ar plaukstu caur saviem matiem un sasita tos. Es gandriz nepamaniju, cik viegla nolaidiba vinam piestav.

Es tik tikko dzirdeju Adelfu un domaju, vai vins meginas turpinat parbaudi? ES veletos. Un, lai ari tas bija zems un damas necienigs, man loti gribejas vina glastus, vel vairak. Ja abiem patika, vai butu japievers uzmaniba sabiedribas uzspiestajiem stulbajiem noteikumiem? Pirms pusgada es butu nolemusi, ka tas ir vajadzigs, bet tagad ir kluvis skaidrs, cik atri viss var pazust. Nav nepieciesams gaidit un lauzt sevi, lai velak vaimanatu. Pat ja Adelfs nebija lidz galam godigs, es vismaz atceresos vina glastus, tie bus ka balva par vegetacijas menesiem. Vins mani nevaldzinaja, es pati to gribeju.

Pec vakarinam vins mani uzveda augsa uz savu gulamistabu. Lielako dalu no tas aiznema gulta ar augstu grebtu galvgali. Vejs izkustinaja gaisos aizkarus, un pie sienam rindoja apjomigi skapji.

«Atputieties,» sacija Adelfs, «mums ir nedaudz vairak laika.»

– Un tu?

– Man jasakrauj mantas.

Vins sakrustoja rokas uz krutim un atspiedas pret durvju rami. Mati atkal krita par vinas seju – cik burvigi, ipasi ar dzirkstosajam acim un pussmaidu. Adelfs gaidija, lauj man izlemt, kas notiks. Es velreiz pardomaju noteikumus, bet tie likas stulbi salidzinajuma ar brivibu un prieku, ko sniedza silti apskavieni.

«Man vajag atsnoret kleitu, es pati nevaru to aizsniegt,» es pasmaidiju, joprojam neticot, ka to teicu.

Adelfs pasmaidija un nolieca galvu, it ka meginatu atcereties so mirkli. Ipasi patikami bija sadi stavet un baudit mirkli, vienkarsi, bez rotalam un parpratumiem. Es devos atpakal uz gultu un veroju, ka Adelfs lenam aizvera durvis, tad gaja man preti, tikpat leni novelkot meteli. Es nespeju noticet, ka mes varam veltit laiku, un es biju parsteigts, kad vins satvera manu seju ar rokam un noskupstija mani. Es gribeju pagarinat glastus, uzzinat pec iespejas atrak un uzdot jautajumus… Es nevareju izveleties un vienkarsi apskavu vinu.

Miksts, nesteidzigs skupsts, meles uzmanigi rinko. Atkal paradijas smarzu smarza, soreiz vaja, ko atskaidija pasa Adelfa pirags aromats. Vins bija reibinoss, un ari drebju salkona, skupsta skanas klusuma – kopa ar pieskarieniem tie radija skaistu, iluzoru pasauli.

Adelfs maigi apgrieza mani un saka atsketinat manas kleitas snores. Vins biezi sastinga un parbrauca ar plaukstam par vinas muguru pari korsetei, slapji skupstidams vinas kaklu. Dzirdeju, cik dzili un biezi vins ieelpo, Adelfs atvera lupas un parcela tas par pleciem. Virietis mani lenam atmaskoja, petija manu augumu, rokas triceja… mili.