Шрифт:
Es tiesam nevelos doties kosmosa. Mana galva iesavas doma un negribeju iet prom. Cik cilvekam seit viss ir svess. Es nesaprotu visus tos, kuri sabaz savus likus planos kosmosa kugu cilindros un dodas nezinamaja. Zinama mera varu samierinaties ar zemes celotaju velmi atklat jaunas zemes. Sarezgitakajos apstaklos izdzivosanas varbutiba neparprotami ir lielaka par nulli. Kosmosa pat tadas varbutibas drupatas netiek noverotas.
Radiacijas sensors saka pikstet. Izskatas, ka reaktors jau ir tuvu.
5. nodala. Saule rokas
Sensora pikstosa skana mani pat saka kaut ka iemidzinat. Man nacas sev atgadinat, ka nevaru aizmigt – tu nosalsi. Mans tukstos judzu celojums beidzas masivu durvju prieksa. Uzraksts uz durvim skaidri liecinaja, ka tadiem neliesiem ka man vajadzetu iet garam. Uz durvim ar lieliem sarkaniem burtiem bija rakstits “Reaktora nodalijums”, un tiesi zem ta bija labi zinama radiacijas bistamibas zime. Pa labi no durvim atradas vadibas panelis.
Seit izskatas pec inzenieru genija. Vini nelava man klist apkart. Nez kapec iekseji baidijos, ka bus jauna sistema ar skenesanas elementiem. Es pat negribeju izkapt no skafandra, lai uzliktu plaukstu uz skenesanas panela un novietotu aci zem tiklenes skenera. Viss, kas jums bija jadara, bija ievadit pareizo kodu. Problema bija ta, ka, protams, es nezinaju kodu. Un tagad ko es varu darit?
Skiet, ka vienmuliba mani ir notrulinajusi, bet man ir paligs. Varbut to vajadzetu pardevet par “klavierem krumos”? Ne, pec tam jus varat nekavejoties atmest, Venera man to noteikti nepiedos.
"Venera," es saucu, "saule, paradiet sevi." Parsteidzosi, vina paradijas uzreiz. Vinai ir loti apmierinata seja. Vai tava virtuala draudzene ir izsalkusi pec komplimentiem? Kas tie vinai ir? ne tikai zinatniska fantastika, bet ari romantiskie romani? Lai gan, kapec es to daru? Ja, katra otraja, ja ne pirmaja zinatniskas fantastikas gramata ir kada milestibas linija. Kur es iederos?
– Ko tu gribi? – vina jautaja. Ne, es uzzinasu, kas tiesi vinu ir macijis, un kaut ka, kad vina bus loti dusmiga, es iesitu vinai pa seju.
"Es tev iedosu durvju kodu," es vinai atbildeju tada pasa toni.
"Viens, divi, tris, cetri, pieci," vina leni teica, izrunajot katru vardu. Vai vini ir pilni ar jokdariem simulacijas nodala? Labi, es noverteju joku no filmas “Spaceballs”.
– Vai man butu japajoko, atbildot par kodu uz koferi? – es vinai jautaju.
"Ak, Vasilijs ir pazistams ar kosmosa humora klasiku," vina mani atkal kircinaja. Pedejo piezimi atstaju bez atbildes un ar skafandra resno pirkstu pa vienam uzmanigi nospiedu vinas teiktos ciparus. Panelis turpinaja mirdzet sarkana krasa. Es neizpratne paskatijos uz Veneru, un tad panelis parsledzas uz zalu. Durvju sparni saka lenam slidet viens no otra. Ja, vini seit ilgi kavejas. Drosi vien tapec, lai apmekletajam butu laiks kartejo reizi beidzot izlemt, vai vinam vajag doties uz so elli.
Radiacijas sensors piksteja kaut ka atrak.
– Venera, ka ar radiaciju, man seit nav lieku ziveru, bekerelu, peleko un rentgenu? Preteja gadijuma es sasniegsu merki, un muskuli nokritis no maniem kauliem, ”es katram gadijumam precizeju.
– Vasilij, jus esat radioaktivitates eksperts. Vai tev labi gaja skola? – Vinas komunikacijas maniere saka mani pamazam sasprindzinat. Nez vai vinai iestatijumos ir kads slidnis, kas atbild par sarkasma pakapi. Lai gan, iespejams, ta bija karma, kas mani nokluva. Daudzi cilveki man teica, ka es ar viniem sazinos ta, it ka vini butu garigi atpalikusi. Tagad es to grabu. Jums jaapstajas un lenam jaskaita lidz desmit. Viens divi tris cetri pieci Sesi Septini Astoni Devini Desmit. Dzili ieelpojiet un dzili izelpojiet.
"Es nedzirdeju atbildi uz savu jautajumu, Venera," es vinai atgadinaju.
"Uhh, kads tu esi garlaicigs Vasilijs," vina teica, uzmetot virtualas lupas, "vai neviens tev neteica, ka vini ar meitenem ta neruna?"
Kungs, dod man speku.
– UN? – velreiz noskaidroju.
"Pagaidam starojums seit ir normals," vina snaca man seja.
– Vai jus varetu precizet? – Es neatpaliku.
"Pabeidzot nepieciesamos pasakumus, trisdesmit minusu laika radiacijas deva neparsniegs apstarosanas slieksni atomelektrostacijas personalam, kas strada ar jonizejosa starojuma avotiem," vina sacija.
– Venera, ar ko tu tagad runa? "Man ir japaskaidro vienkarsi, ar pirkstiem," es centos vinai mierigi paskaidrot, "cik ilgs laiks ir vajadzigs, lai, ka jus teicat, notikums un kads kaitejums manai veselibai bus. ar?”
"Paredzamais notikuma ilgums ir aptuveni 24 stundas ar letalu iznakumu," vina klusi atbildeja.
Es apklusu. Gribejas mazliet zveret un gaudot. Tad ar uzvalka cimdu uzsitu sev pa kiveri. Nejauki simulacijas izstradataji. Biju jau tik loti pieradis, ka saku domat, vai kolonisti, pateicigi par dzivibas izglabsanu, uzcels man pieminekli. Reiz es noskatijos filmu “Armagedons” un vienu sekundi sajutos ka Bruss Viliss.
Tad tas pat kluva kaut ka aizskarosi. Si loze nonaks kadam citam un vinam tiks uzcelts piemineklis, bet, ja tas notiks ar mani, tas bus tikai virtuali. Labi, vel viena nave, viena mazak.
"Svin, Susanin," es paveleju Venerai.
Bulta atkal paradijas kiveres stikla prieksa.
– Trase ir izbuveta. Pec piecdesmit soliem pagriezieties pa kreisi,” kiveres iekspuse atskaneja pazistama balss.
Stomp, stomp, stomp baby. Es staigaju un dungoju pie sevis. Klusums kaut ka lika man pat trakot. Vienigais veids, ka aizbegt, bija tava balss. Acimredzot Venera uzskatija savu uzdevumu par pabeigtu un atkal pazuda. Es gaju pa koridoru. Sanos dazreiz bija durvis bez identifikacijas plaksnem. Vai nu vini krapas ar simulaciju, vai ari patiesiba uz sim durvim vel nebija identifikacijas zimju.