Tas viss atri pazibeja galva, bet neka piemerota te nebija, iznemot…

– Uz mezu! Atrak! – es kliedzu un, savukart, vilku Ganu uz kokiem apmeram piecdesmit metrus no cela.

Mezs bija diezgan vecs, koki bija specigi un augsti, dazi ar vairaku apkartmeru gariem stumbriem. Vini bieza josla nolaidas gandriz lidz pasam krastam. Vel bija ceriba, ka si josla, kas mus skir no upes, kas otrpus lici ieplust, darbosies ka mols. Varbut taja pasa laika vini vismaz nedaudz aiztures udeni un to, ko tas nes sev lidzi?

Ne mazakas briesmas radija visadi gruzi un gruvesi. Vins tev iesitis pa galvu ar kaut ko smagu, un viss – tavas izdzivosanas iespejas bus nulle.

– Kokos! Atri! – Gan iesaucas pargurusajiem zeniem, metot tos augstak.

Vini paklausigi uzkapa. Silans ir diezgan veikls, tacu Makedonam vairs neatliek speka, un Gans, uzreiz vinu panakot, burtiski vilka augsa pa bagaznieku.

– Nyera Lina, tu zini ka…

– Nav svarigi! Dodiet man pacelaju! – Es jau biju izlemusi par koka izveli un, satverot zaru, uz kuru mani bija uzmetusas Pirana specigas rokas, saku kapt augsa, cik atri vien vareju.

Izradijas, ka tas nav tik gruti. Bija zarains koks – bija tads prieks taja kapt. Kapt augsa vienmer ir daudz vieglak neka velak nolaisties. Es atcerejos piemerotu gadijumu no savas biografijas. Atrodoties patversme, es uzkapu augstak par visiem citiem un tad nosedeju apmeram stundu, nevaredama tikt leja. Nacas izsaukt glabejus. Protams, velak es tiku sodits, un mana masa bija loti sarugtinata un meginaja mani aizlugt, tacu ar tadu pasu rezultatu.

Interesanti, kas notika ar manu nabaga Marinku?..

Paspejam uzkapt aptuveni lidz stumbra vidum – viena mirkli lidz ceturtajam stavam, kad zemi satricinaja zveriga speka trieciens – krasta trapija gigantisks vilnis. Kliedzot, es no visa speka iekeros zaros. Trauksme bija tik skala, ka bija viegli klut kurls. No sejienes tas nebija redzams, bet es nojautu, ka si jura drupina krastam vistuvak augoso koku stumbrus.

Pirmais vilnis mus nesasniedza, bet otrs, vel lielaks un briesmigaks, jau steidzas pec ta.

– Nyera! Nyera, ejam vel augstak! – kaut kur aiz apzinas malas prasija Pirs, kurs rapas pec manis, bet es biju sastindzis no sausmam un man atlika tikai ieplestam acim verot tuvojosos elementus.

Koki, kuros steiga uzkapam, atradas gandriz no pasas meza malas. Tikai tagad sapratu, ka ta bija liela kluda. No sejienes parak labi bija redzama udens siena, kas tuvojas krastam. Likas, ka vina nesteidzas un kustas leni un majestatiski, bet patiesiba ta bija tikai iluzija…

Jauna veja brazma mani gandriz norava no zara. Pir palidzeja man notureties, puisis piespieda visu manu kermeni pret raupjo stumbru un kliedza man ausi:

–Ciesi satveriet, ieguva! Un ludziet Pukim prieksteci!

Vina kliedziens man palidzeja sagatavoties laika. Sekojot padomam, vina satvera koka stumbru, piespiedas pie ta un satvera zarus, kad pienaca jauns vilnis. Koks ciksteja, bet nepadevas – galu gala mes bijam daudz augstak gar krastu, un seit vilnis zaudeja trieciena speku.

Ledainais udens sasniedza manu krusu limeni, bet nepacelas augstak. Zari, nujas, kaut kadi gruzi, viss tika vilkts lejup pa straumi. Kaut kas sapigi trapija man pa roku. Kliedzot atlaidu tverienu, un mani izglaba tikai tas, ka Pirs ciesi turejas. Mus sita un dauzija, mezs steneja ka simts regi, un pirksti saka kramptet no aukstuma, bet straume nebeidza spiest.

Dievs, ka es ienistu aukstumu!

Es vairs nesapratu, cik daudz laika pagajis. Likas pec muzibas, ka esmu stavejusi lidz krutim udeni, pretojos straumei un iztelojos visas sausmas, kas mus piemekletu, ja mes nebutu paspejusi laika piecelties.

Un peksni kaut kas notika.

Pirans aiz manis izdvesa mutisku skanu un pazuda. Man uzreiz kluva daudz grutak notureties no zara, uz kura staveju, un kadu laiku tas plivoja ka karoga masta. Man bija smagi jacensas tas aptit ap koka stumbru. Vairak vai mazak uzticami nostiprinajusies, paskatijos par plecu un redzeju, ka puisis aizrijas mazliet talak, ik pa bridim ar galvu palaizoties zem udens. Vinam izdevas satvert no apaksas izsprausto zaru, tacu udens spiediens bija tads, ka vinam vienkarsi nepietika speka atgriezties, lai pasleptos aiz stumbra.

– Svetki! – es kliedzu. – Iedodiet man savu roku!

Es meginaju atgazties un, izmantojot tikai kajas, sasniegt puisi, tacu veltigi. Gandriz kritot, vina atkal satvera koku. Sakotneji si ideja bija mulkiga. Ari Pirs to saprata. Vins negativi pakratija galvu, un uzreiz vinu atkal parklaja netira straume.

Vel nedaudz, un vins tiks aizvests! Steidzami kaut kas bija jadara!

Vina pagrieza galvu, skatijas apkart, bet visur, kur jus skataties, bija tikai verdoss udens, koku stumbri izlida no ta un nebija ceribas. Tikai kalna uzcelta pils serigi veroja musu ciesanas.