Biezs skembu gabals no kaut kur no saniem pagriezas un ietriecas Piranam pleca, un vins, nespedams pretoties, atlaida rokas. Udens vinu uzreiz pacela un, griezot straume, vilka lejup pa straumi.

– Ne! Svetki! – es sausmas iekliedzos.

Un peksni garam aizpeldeja Silans, kliedzot un plivojot. Es pat izbrina noelsos. Skiet, ka ari nakamaja koka notikusi nelaime! Atklati sakot, es sapratu, ka driz viniem sekosu. Vina turejas no visa speka, bet no aukstuma sastindzis kermenis pastavigi tika paklauts sitieniem. Mani, protams, sedza koka stumbrs, tacu cieta ipasi skartie pirksti. Turklat ik pa bridim kaut kas aizpeldeja no saniem, izlauzoties cauri meza joslai – kaut kas lidzigs tam, kas aiznesa Piru.

Upe aiz meza kluva par vilna riestu. Gar to udens var pacelties loti talu. Bet vina pagriezas tur pie strauta, kur staveja tikli, un vinai atliek vien ceret, ka ciema, kas atradas augstak pakalnos, iedzivotajiem netiks nodarits kaitejums.

A! – es iekliedzos, kad vini man trapija pa sanu ka dauzitu aunu.

Mana redze aptumsojas, manas rokas pasas no sevis atlaidas, un taja pasa bridi netirais udens apskaloja manu galvu. Es saku plekstet, nepieversot uzmanibu sapem sasituma vieta. Peldesanas sada straume izradijas pavisam savadaka neka peldesana mieriga upe vai diki. Es tik tikko vareju notureties uz virsmas un paspeju elsties pec gaisa, tacu mani satraucosa atruma vilka un metajas apkart, ka smilsu graudins glaze, ik pa bridim aizsedzot galvu.

“Puka priekstecis un vina ena, palidzi man! Man jaatgriezas pie Zlatas! – pazibeja doma, kad kartejo reizi nonacu zem udens…

Kaut kas sapigi parava manus matus, izraujot skipsnu, un uzreiz aizkeras mana krekla apaksa, vilkdams mani sev lidzi. Tas mani vilka atpakal, un, kaut ka griezoties, es izmisuma sasniedzu virsmu. Man izdevas vel vienu elpu ieelpot, pirms atkal biju zem udens. Acis nebija iespejams atvert dazada lieluma gruzu del, tacu, griezoties, ar rokam aptaustiju diezgan resnu un isu zaru, kuru satveru.

Piekerusies ar rokam, sajutu ari to stumbru, no kura zars atdalas – tas bija vesels koka stumbrs! Biezs, ne mazaks par to, uz kura nesen mekleju glabinu. Man neticami paveicas, ka nesaprotama veida tas mani skara tikai isi. Sasodits tads koloss ar visu savu svaru, tas ari viss. Mani piedzivojumi Dragon Reaches butu beigusies, bet tagad ta bija mana pestisanas iespeja.

Tas viss lidoja cauri manam domam, kamer es ar visu savu speku uzkapu uz stumbra, turedamies pie lokanajiem zariem. Man par laimi, koks negriezas, un man izdevas atri uzkapt. Es apsedos pie vina un nokritu uz stumbra, piespiezot vaigu pret mitro, raupjo mizu, smagi elpojot un meginot tikt gala ar pulsaciju ausis.

Dazus mirklus vienkarsi meginaju notureties, laujot straumei mani nest kaut kur uz prieksu, bet driz vien sapratu, ka udens atrums paleninas, un koka stumbrs liela loka sak griezties pa kreisi. Sezot taisni, es saku skatities apkart.

Realitate bija tada, ka paisuma vilna speks lenam izsika, udens vairs nevareja pacelties talak kalna. Skita, ka tas apaksejie slani ir sakusi atkapties un atgriezas jura, un, ja aiz ta tiktu aizvilkts lidzi mans “glabsanas stumbrs”, tas butu viss.

Mani asi nokratija – improvizetais plosts pieskaras dibenam, un es pagriezos. Krasts bija tikai tris metru attaluma, un es uz vienu sekundi gandriz nolemu nolekt un meginat tam parpeldet, tacu tas uzreiz palielinajas.

Cetri metri, pieci… Septini… Viss ir bezjedzigi. Es ar ilgam skatijos uz zemi.

Ja tadu kolosu vilks, tad tas mani vienu vai divas reizes novilks.

Fragments, uz kura es sedeju ka uz zirga, bija sesus metrus gars. Koks bija izrauts ar saknem un nolauzts ka serkocins. No manis vistalakaja gala stumbrs bija saplests ka birste, un es sedeju tuvak dibenam, un tas, ko nemu par zariem, kad izkapu no udens, bija nekas vairak ka saknu lauskas. Skiet, ka sis sabiezejums stradaja lidzsvaram, nelaujot mucai apgriezties.

Udens kustiba bija redzams raksts, visi atkritumi, apgriezoties, virzijas uz klints pusi, uz kuras staveja pils. Tas ir, pirms tam tas neizskatijas pec klints, bet tagad, kad udens gaja tai apkart no tas puses, kuru es redzeju, ta ari izskatijas. Seit esosa klints pacelas tris vai cetru stavu augstuma, isuma, un mans koks lenam un neizbegami virzijas uz to. Citi atkritumi tur apgriezas un aizbrauca preteja virziena – uz juru.

Es pagriezu galvu, meginot izdomat, ka tikt ara, bet nekas labaks par burvju zobenu nenaca prata. Bet Cleaver joprojam ladejas, un tagad es patiesam nozeloju, ka to neparbaudiju.

Stulbi! Bija jaskrien nevis uz krastu, bet gan uz cietumu. Ja zobens butu atjaunots, es vienkarsi lugtu vinu palidzet zeniem. No otras puses, pastaveja preteja iespeja, ka zobens vel nebija gatavs. Tad es nevienu neglabtu.

Joprojam bija ceriba, ka Ganam un Makam paveicas vairak neka mums.

–Lina! – iss kliedziens knapi tika cauri stihijas rukonai.

Silans pamaja ar roku man no udens! Es vinu dzirdeju tikai tapec, ka bijam diezgan tuvu. Puisis uzmineja aizkerties uz kadu aizkersanos un tagad no visa speka meginaja airet mana virziena, bet kur vins bija!