– Uzmini tris reizes?

"Tu vel nestrada pie manis, tapec es varu spelet minesanas speles ar jums." Starp citu, pierodiet uzreiz atbildet uz uzdotajiem jautajumiem, nevis man jautat.

– Es gaidu lietus, ja jus nesaprotat, Daniil Leonidovic.

– Jus nevarat gaidit. Tas ir vismaz lidz septiniem vakara. Jaskatas prognoze. Ta bus ari jusu atbildiba.

– Vins lidoja.

"Bezatbildigi," Krotovs neapmierinati saka, atverot lietussargu.

Sekunde, un vins jau devas leja pa kapnem, nepiedavadams man ne stavet zem vina, starp citu, liela lietussarga, ne pavizinat. Bet normals cilveks ta daritu. Lai gan, par kadu normalu es runaju?

Tas, ko es noteikti negaidiju, bija tas, ka, nosedinajis savu karalisko dupsi uz automasinas aizmugureja sedekla, vins atvers logu un… paminas man ar pirkstu. Iekost, dupsi. Nokapju pa kapnem un nogriezos uz autobusa pieturu, neskatoties uz lietu. Galu gala tas nav cukurs. Es neizkusisu.

Vai es gaidiju, ka pietura Krotova masina man blakus paleninas? Ne. Tas nav saimnieka bizness skriet pec verga.

– Iekap masina, stulbi. Tas ir pasutijums.

Tikai nezaude savaldibu. Vienkarsi nezaudejiet savaldibu… dzili ieelpojiet un lenam izelpojiet. Negribigi apsezos aizmugureja sedekli. Tagad Krotova skatiens ir vel pretigaks.

–Tu pedeja laika esi edis? – Ak Dievs…

"Nesaki man, ka uzaicinas mani est."

– Sada forma? Vai tu esi traka, mat? Man nepatik, ja mana apetite ir sabojata. Un es jums uzdevu jautajumu, atbildiet uz to un neuzdodiet vairak jautajumu.

"Es sodien vel neesmu edis," es atbildu, saspiezot rokas dures un parsteidzosi atturigi.

– Nu, tas ir lieliski.

Vai tas ir kaut kads smalks majiens, ka es nevaru est, jo man ir liels dibens? Tacu nav velesanas vinam sadu jautajumu uzdot. Atkal braucam pilniga klusuma un tikai tad, kad apstajamies pie medicinas punkta, tas man uzausa.

"Pastastiet administratoram manu uzvardu un sakiet, ka tas ir no manis," vins pastiepa savu lietussargu. – Nac, nesamaziniet atrumu, Snezana Viktorovna. Sodien jums vel ir daudz darama.

Klinika mani ne tikai sodija ar navessodu, bet ari tagad esmu soketa par apgerbu cenam veikalos. Es neatceros, kad pedejo reizi to pirku. Nu, varbut pirms cetriem gadiem, kad Vera mani savaca. Vinai nebija drebju mana izmera, tapec man bija jaiet uz tirgu un janoperk vismaz kaut kas, kas man neder. Neskatoties uz to, ka man bija gandriz astonpadsmit, es sveru, ka izradijas, ekstremi, pec Veras teikta, cetrdesmit kilogramus.

Naudas teresana jaunam lupatam bija ne tikai pilnigi nesapratiga, bet ari nevertiga. Pec tam citu cilveku lietas kluva par musu glabsanu. Jau tad, kad saku pienemties svara, slaucot vinas virtuve visu labo un slikto, es saku valkat vinas drebes. Un tagad, kad esmu pienemusies svara par gandriz trisdesmit kilogramiem, vinas mammas drebes man erti piegul. Es taja jutos erti un omuligi. Man patik taja but neredzamai.

Un tagad, papildus tam, ka jutos mezonigi aizkaitinata par cenam, mani parnem ari bailu lavina, ka nevaresu so valkat. Ja es pat kaut ka varu iedomaties valkat kurpes, tad svarki un kleitas izraisa nevaldamu paniku. Vai tiesam es degsu uz sadas banalitates?

– Ver, iesim uz Aprashku. Tas vispar nav risinajums. Pat ja es dabusu visus savus krajumus, man nepietiks.

– Ne. Tadi dupsi uzreiz jutis, ka drebes iegadajies tirgu. Vins tevi parbauda. Tapec tai jabut augstas kvalitates. Vienu reizi, Sneza. Mums jabut pacietigiem. Tas ir ieguldijums jusu nakotne.

Jums vajadzetu taja ieguldit. Tapec es pretendeju uz so amatu. Pat ja es nespesu nodarit nekadu launumu sim dupsim, daudz naudas mani apmierinas. Vera spitigi doma, ka esmu izvelejusies pareizo celu un no savas caulas izgajusi cilvekos, beidzot iegustot prestizu darbu. Man bija vienalga par so prestizu. Mans merkis ir likt vinai justies labi. Vismaz aizvediet vinu uz jurmalu un dabujiet zobu implantus. Un tad viss parejais.

Tagad, kad vinas mate ir mirusi, lai cik ciniski tas neizklausitos, mes jutamies labak. Jums vairs nav japavada viss laiks ar vinu. Rupes par gulosu cilveku, ari radinieku, kurs nekad vairs nebus tads pats, un pat ar maziem finansu lidzekliem, ir arkartigi gruti. Man ka cilvekam no malas tas bija loti nogurdinosi, nemaz nerunajot par Veru.

Pieversu skatienu rudzupuku zilajiem zimulu svarkiem un taja bridi saprotu, ka ta nav man jagerbjas.

– Nopirksim tev sis krasas kleitu? "Zem tavam acim," es peksni ierosinu Verai.

– Man to vairs nevajag.

– Runajot par?

– Cetrdesmitgadigas skumjas sievietes tiek norakstitas luznos. Viss jau sen ir apaudzis ar sunam, ne viens vien mezsargs to nevar izdomat.

– Kurs to teica?

– Par jusu darba deveja skumjo tanti. Un es runaju par sunam. Ta es rakstiju iepazisanas portala.

– Kads vel iepazisanas portals?

"Parasti," es negaidiju, ka Vera izlems par sadam mulkibam. Mes dzivojam normali kopa, kapec cits puisis?

– Uh, kapec tev to vajag?