Шрифт:
Ar acs kaktinu uztveru kustibu uz gridas. Paskatoties tuvak, es ieraudziju melnu kakenu ar dzeltenam acim. Kakens ilgstosi naudeja. Panemusi vinu rokas, vina piecelas kajas. Vajag aiziet.
Supodama vina gaja uz mezu, vajadzeja pagaidit un tad atrast sergu – veca imperatora krauklus.
"Viss bus labi, mes esam dzivi," vina noglastija melno kazokadu bumbu.
Kakis atbildot nomurminaja.
2. nodala
Vara Lapsas krodzins nebija parpildits. Pavelkot kapuci zemak, es panemu talako galdu, netalu no ekas ziemelu stura. Tas ir labs skata punkts – es redzu visu zali, bet mani praktiski neviens neredz. Deguna trapija zivju smaka un kaut kas skabs, nu, ediens te nebija no tas labakas kvalitates, bet ari naudas man nebija palicis daudz.
Mans rokas pamajiens un nu jau man preti steidzas viens no slazdiem.
– Labdien, kungs, vai jus esat ka parasti? – meitene viesmiligi pasmaida, uz ko es tikai pamaju. Viriesu apgerbs joprojam ir mans vaks.
"Ak, atkal ir ta smirdosa zivs," kakis cikst, izkapjot no maisa.
"Vai tev vinu nevajadzetu milet?" – Es jautaju un saspringstu, sajutot sev kada skatienu.
"Es jutu briesmas," kakis izliek muguru, vina acis mirkli mirgo, un tad vins ielec atpakal soma. – Mes saplesam nagus!
– Imperatora suni! Ikviens paliek sava vieta un esi gatavs identitates skenesanai! – atskan lorda Esuera balss. Viss ieksa paliek vesaks, ja vins ir man pa pedam, tad es jau esmu miris.
Taverna valda knada. The Copper Fox ir pazistama ar savu loti likumpaklausigo sabiedribu. Suni iebruk zale, tacu apmekletaji tos atgruz, un sakas kautins.
Es izmisigi steidzos apkart, meklejot veidu, ka aizbegt, suni ir labakie no labakajiem, viniem pietiek ar paris minutem, lai atjaunotu kartibu, un, ja saja laika es neizdomaju, ka aizbegt, es turpat nomirsu.
Durvis aizskerso vairaki dzinejsuni, bet logs gaitena preteja gala izradas brivs. Turot savu somu tuvak, es saku spiesties preti logam.
– Noliecies! – kaka balss atskan bridi, kad vinam par galvu parlido kresls, nu, ne velti es vinu baroju. – Vini tevi pamanija, skrien!
Es ielauzos skrejiena un izlecu pa atverto logu, piezemejos uz kajam un uzreiz uzlieku tempu. Aiz vina atskan lasts, un vinam aiz muguras izlec divi dzinejsuni.
Par laimi, taverna atrodas Laca kepas ciema nomale, tiesi aiz kura paveras blivs mezs, kura dzivo daudz savvalas dzivnieku.
Es steidzos, cik atri vien varu, ceriba, ka vini man nesekos uz tik postosam vietam.
Vajataji neatpaliek, pat tad, kad izbraucu cauri vejgazei, saku vest vinus tuvak purviem.
Menesa pavadits sajas vietas, es varu seit orienteties pat ar tausti. Kakis palidz, bridinot par zariem un izcilniem. Man ir durstosa sapes sanos, dauzisana deninos, un mana acu prieksa sak peldet jau ta neskaidra aina. Es nevaresu ilgi sadi skriet.
Pagrudis, es izskrienu plasa izcirtuma un saku kapt liela ozola koka. Tas leknais vainags mani parklas. Pec skriesanas elposana ir isa, bet censos neelpot.
Izcirtuma paradas divi cilveki. Nelielu gaisa struklu virzu uz krumiem otrpus izcirtumam.
– Seit vina ir! – kliedz viens no suniem un tie metas pa nepareizo taku.
Es izmantoju magiju, lai izveidotu supultiklu un saku krist aizmirstiba. Es nevaresu ilgi slepties.
Es atveru acis ar pirmajiem saules stariem. Es sutu nelielu izlukosanas sferu. Aplidojis izcirtumu, skauts atgriezas pie manis, neko neatradis.
"Tu vari iet leja," es saku kakim, un vins sak kapt maisa.
– Vai tu pats nevari?
– Es? Vai jus domajat, ka es esmu kuts kakis? Patiesiba es naku no garas pazistamu cilveku rindas! – vilnaniete sak vaimanat.
– Ja, ko tu saki? Ari es naku no senas dzimtas, bet tagad mes ar tevi dzivojam meza! – mani argumenti uz vinu nekadi neietekme, un, to pamajis, vins iekartojas soma.
Panemis kaki, es saku iet leja. Mezs ir kluss, parak kluss. Tiklidz mana kaja pieskaras zemei, kada rokas mani satver un velk atpakal, vienlaikus aizsedzot manu muti.
– Klusi, vai nevelies, lai mus sadzird? – atskan apslapeta viriesa balss. – Nespardiet!
No somas izlec kakis un uzbruk virietim.
– Raganu katls! – vins ruc, noraujot kaki no sejas. So izteiksmi un balsi esmu dzirdejis jau ieprieks, skiet pazistams.
– Makss? Maksimilians? – jautaju neticot savam acim.
Gara brunete ar nekartibu galva beidzot norauj savu pazistamo.
"Nem savu kaki, Vivjen," puisis ludz.
"Bagel, tas ir Makss, vins ir musu draugs," es uzmanigi paskatos uz puisi, sakot pedejos vardus.
"Oho, bagele, tas ir vesels klaips," puisis pasniedz man kaki. Ko es varu teikt, pazistamais atri aug un ir daudz lielaks par parastajiem kakiem.