No skolas vestures skolotajas ari uzzinaju, ka Dusja Kovalcuka apprecejas 16 gadu vecuma. Vinas virs bija frizieris, vinam bija savs salons stacijas laukuma, un vins bija divreiz jaunaks par vinu,” vina piebilda teiktajam un pasmineja.

– Oho! Ja, vins ir vecs virs… Ko darit, ja tev, Dusja, ir tads pats liktenis? – Klims iesmejas.

– Nu, es ne! – Dusja dusmigi pazibinaja acis. – Nekad vairs ta nejoko, man tas nepatik…

– Labi, es nedarisu. Starp citu, krusutels tika uzbuvets ari Klimam Vorosilovam. Marsala pelni ir iemureti Kremla muri, kur atrodas vina krusuteka. Tagad so varoni musdienu vesturnieki netur augsta ciena, un mans tevs savulaik izradija nozelu, ka sauca mani sava varda…

– Neuztraucieties par to, Klim. Piemeram, man patik tavs vards. Tas izklausas viriskigi.

– Paldies! Man ari patik tavs vards…

– Vai tu gadijies but Maskava? – Dusja jautaja.

"Ne, es tur nebiju," Klims godigi atzina.

Dusja pamanija, ka zenam ir brunas acis, lai gan vina ada bija gaisa. Tas kopa ar taisnu degunu, stingru zodu un nedaudz vilnainiem tumsiem matiem izskatijas loti labi.

– Vai jums pietrukst dzimtas pilsetas?

"Dazreiz," Dusja atbildeja ar maigu smaidu. – Bet seit ir loti labi. Aktobe, salidzinot ar Novosibirsku, ir maza pilseta – mazak neka cetri simti tukstosi iedzivotaju.

– Tas ir skaidrs! "Alma-Ata, iespejams, bus lielaka par Aktobi," Klims jokoja.

Dusja negaiditi izpluda smieklos. Klims skaidri gribeja pateikt vel kaut ko smiekligu, tacu atskaneja skolas zvans, kas vestija par stundu sakumu.

– Tiekamies klase! – teica Klims, ieraugot gaitena gala ejam skolotaju, no augsas uz augsu piekrautu ar dailliteraturu.

– Uz redzesanos!

Un Klims viennozimigi ir jauks puika! – Dusja domaja par vinu ar siltumu dvesele…

"Jauna meitene, panemiet no manis dazas gramatas, preteja gadijuma es notupos no svara," skolotaja aicinaja vinu no talienes.

Dusja steidzas vinai paliga.

"Cik smagas gramatas," vina sacija, izraujot no skolotaja rokam apjomigo rakstnieka Leva Tolstoja mantojumu.

– Ja maza! Romans “Kars un miers” ir gruts romans, un tas neparprotami nav paredzets dikstavei,” smineja skolotaja, pielabodama brilles, kas noslideja no deguna tilta lidz deguna galam.

Vini iegaja klase. Nolikusi gramatas uz skolotaja galda, Dusja paskatijas apkart klase, meklejot galdu, uz kura sedeja Klims. Vieta vinam blakus ir tuksa.

Klims pamaja vinai ar roku. Vins sedeja labaja rinda pie liela pusatverta loga, uz kura palodzes staveja balti keramikas podi ar kosi dzelteniem ziediem.

Ideala vieta! – Dusja gandariti pie sevis atzimeja un devas vinam preti, atkal uztverdama klasesbiedru skatienus.

Skolotaja atvera zurnalu un saka parbaudit skolenu sarakstu.

Dusja uzmanigi klausijas vardos, saprotot, ka paies daudz laika, lidz vina atceresies vismaz pusi no saviem tagadejiem klasesbiedriem, ar kuriem nakamgad kartos gala eksamenus.

Dusi mamma ticeja, ka ari vinas vienaudzi pirmaja vecako kursu diena bus sajusmas pilni. Parasta vecaku filozofija, kuras merkis ir nomierinat vienigo bernu ar vai bez iemesla!

Bet kapec vini butu sajusma? Galu gala vini daudzus gadus macijas kopa viena klase, bija jau pieradusi. Tapec neviens no viniem nejutisies tik apmaldijies un nobijies ka vina.

Pec vecaku skirsanas Dusja dzivoja kopa ar mati maza Kazahstanas pilsetina un neredzeja iemeslu kaut ko mainit. Bet mate to redzeja. Vina gribeja darit visu pareizi savam vienigajam bernam. Vina nolema, ka vinas meitai sespadsmit gadu vecuma jamacas Alma-Ata, kur vina dosies uz koledzu.

Ar parcelsanos un majokli nebija nekadu problemu; tur dzivoja vientula, vecaka gadagajuma vecmamina – mates mate, kurai papildus visam bija nepieciesama ari aprupe.

Skolotaja sauca vinu varda.

– Evdokia Tobolska!

"Dusja, es versos pie tevis," skolotaja velreiz sauca vinu varda.

– Dulsinea Toboso ienira sapnu pasaule. "Netraucesim vinu," kads, kas sedeja vinai aiz muguras, izsmeja.

Klase izpluda smieklos, un Dusja pamodas no savam domam.

– Esmu seit! – vina skali noblava un uzreiz saravas zem skolotajas skatiena.

Skolotaja pargaja pie nakama skolnieka, un Dusja atviegloti izelpoja un iznema piezimju gramatinu, censoties nepiesaistit sev parak daudz uzmanibas. Bet tas ta nebija, Klims bija nakamais saraksta.

– Klimentijs Lomakins! – skolotaja vinu sauca.

"Dons Kihots jeb Lamancijas Klementijs ir vieta, kur skaista Dulsinea ir melanholija un svetlaime," ta pati launa balss no aizmugurejas rindas komenteja apdullinosus smieklus.

Klase atkal vardarbigi reageja uz joku. Skolotaja nespeja nesmaidit vinas seja. Tikai vini klase nesmejas.