Шрифт:
Mes sastapam savus skatienus, un es uzreiz apmulsusi nolaidu savu: neskatoties uz to, ka visi apkartejie mani uzskatija par skaistuli, es biju arkartigi pieticiga. Partraukuma piegaju pie taja pasa stava uzstadita kafijas automata un nodomaju iedzert glazi uzmundrinosa skidruma: plakstini bija nodevigi smagi pec saspringtas darba dienas.
Ierice, laimei pavelot, nolema griezties un, norijusi manu monetu, turpinaja stavet ar nesatricinamu skatienu.
«Pie velna, tu negausigais putnubiedeklis,» es nomurminaju, sitot vinu ar rokam un ieskatoties vina rijigajas ieksas. Biju tik aizravies, ka uzreiz nepamaniju, ka mans putnu draugs lenam tuvojas no aizmugures un, nedaudz saskiebdams ierici, kartigi sita ar duri. Vins nekavejoties regulari murraja, un es neizpratne pasmaidiju:
– Paldies, tu man palidzeji. Es loti gribu kafiju.
– Nu, esi laipni aicinats. Prieks palidzet tik skaistai meitenei. Ja ta, es…
– Vai tu esi Golubevs? – iesmejos, panemot savu glazi.
«Ja, Mairon,» vins noputas, viegli savilkdams grimases, «priecajos ar jums iepazities.» Vai tu esi Aglaja? ES dzirdeju…
– Ja, Sinickina. Smiekligi… Golubevs, Sinickina. Nu, jus saprotat, vai ne?
Spriezot pec vina apmulsusas sejas, vins neko nesaprata, bet, ka pionieris, vienmer bija gatavs. Lai saprastu un piedotu.
Vinam patika, ka es domaju, un no tas dienas mes kluvam praktiski neskiramas. Sedejam pie viena galda, gajam uz brauksanas nodarbibam, Mirons vakaros mani pavadija majas, lecot vispirms pari pelkem, tad pari sniega kupenam.
Lidz pavasara sakumam sanemam licenci, un radas jautajums: Mirons teica, ka mums jasak kopdzive, lai labak iepazitos. Ta ka vins bija jaunpienacejs un ireja dzivokli diviem kopa ar draugu, ar kuru kopa stradaja kazino, izvele bija acimredzama.
Mamma tikko bija devusies sesus menesus ilga komandejuma, lai izpetitu sojas pupinu ipasibas audzesanai ziemelos, un es jutos vientulaka neka jebkad agrak. Ta manas durvis atveras jaunam viesim, un mana sirds atveras lielai milestibai.
Galu gala nekas netrauceja izmeginat dzivi kopa, jo ipasi tapec, ka Mirons man skita neparasti pozitivs jauneklis. Piemeram, vins nesmekeja, gandriz nedzera un it ka sportoja.
Turklat vins bija loti izskatigs, un, kad vakaros pec skolas satikas, vidusskolas meitenes vinu veroja ar ieinteresetiem skatieniem. Kas, protams, mani glaimoja. Mirons macijas neklatiene, un brivaja laika stradaja par krupje musu aprinka pilsetas lielakaja kazino Belaya Vezha.
Es, protams, neapstiprinaju azartspeles, tacu milotais mani apliecinaja: vins pats par to bija skeptisks, un naudai nebija ne smakas. Un likas, ka vini tur solija labu naudu. Vismaz tad, kad beidzas parbaudes laiks.
2 nodala
Pavasaris bijis drudzains. Tikko biju absolvejusi savu pirmo vienpadsmito klasi, un uztraukuma biju lidz ausim. Eksameni, gatavosanas izlaidumam, pedeja ceturksna knada un atbildibas nasta pret vecakiem mani burtiski piebeidza. Es rapos majas tuvak vakaram, kad Mirons tikko devas uz darbu. Mes reti redzejamies, kas, protams, lika man ciest, bet es cereju uz sapratni un lidzjutibu no sava puisa. Ka izradijas, manas ceribas bija veltas.
Kada pavasara nedelas nogale mes devamies kopa pusdienot nesen atverta restorana. Un seit atskaneja pirmais trauksmes zvans. Precizak, tad es tam vienkarsi nepieversu uzmanibu: biju tik pargurusi, ka gribeju tikai vienu – koslat edienu un paskatities uz savu skaisto virieti.
– Nem zalos salatus «Fantasy». Porcijas seit ir tiesi piemerotas. Vini saka, ka tas ir garsigi, piemeram, «grieku valoda», Mairons nejausi atzimeja, petot edienkarti.
Neverigi pasutiju salatus, bet nedaudz padomajot, jautaju:
– Ka jus zinat par siem salatiem, vai jus kadreiz esat seit bijis?
«Ja, es reiz gaju ar draugu iedzert alu,» Mairons parak steidzigi atbildeja un paskatijas prom.
Es uzskatiju par mulkigu nopratinasanas organizesanu, lai gan pie sevis atzimeju vairakas divainibas: Mairons ienida zalos salatus, nekad tos nepasutija un nosauca mani par kazu, jo esmu atkarigi no rukolas. Un, ja tu ietu iedzert alu ar draugu, tu pat dotu prieksroku sipolu gredzeniem vai vistas sparniniem. Un bija gruti iedomaties, ka vinu interesetu salatu garsa no blakus galdina damas. Aizdzinis nelugtas domas, atcerejos Zinas tantes vardus: daudz zinasanu – daudz bedu.
Maija beidzot iekartojos darba, jo Paska Savostova no mana 11 «B» tika piekerta par alkohola lietosanu isi pirms eksameniem un nacas klauvet pie rajona policista slieksniem un dazadam komisijam, kuru nosaukumi. ar katram jaunam durvim kluva arvien sarezgitaka.
Labi, ka saja perioda pamestais un aizmirstais Mirons centas mani atbalstit, cik vien vareja: vins regulari zvanija, un, kad es atgriezos majas, vienmer iznesa miskasti un izvedinaja. Reizem pat uzcepu kartupelus un vistu.
Jutos vainigs, es pieveru acis uz vina nelielam nepilnibam. Kaut ka sanaca ta, ka nesen es vieniga maksaju par dzivokli. Ka ari partikas precu pirksana, telefona apmaksa, benzina uzpildisana masina…
Mirons ar nozelojosu skatienu runaja par problemam darba: vinam bija kauns maldinat cilvekus un citadi izdzivot kazino, pec vina teikta, tas bija vienkarsi nereali. Jaunie prieksnieki pievilka skruves, un Maironam bija pastavigi jaaizstav pazemoto un apvainoto tiesibas.
Maniem vajajiem meginajumiem ieteikt vinam meklet citu darbu, vins iebilda, ka bez sakariem un registracijas vinam, nepilna laika studentam no malas, butu gruti dabut darbu. Taja pasa laika vins lika savam acim izskatities ka kazai un elpoja tik dveseliski, ka jebkurs normals virietis jau sen butu vinu bildinajis un registrejis sava ertaja trisistabu dzivokli.