– Vel viens? – Adelfs rotaligi ievilka. – Cik daudz tu zini par so citu?

Vins ka parasti verigi paskatijas uz mani, gatavs uzklausit manu viedokli par tik sleptam lietam.

– Kads ir jautajums?

Es negribeju paradit, cik maz zinasanu man ir. Es sapratu ta butibu no sava aizbildna nekitriem zurnaliem, tacu dzive viss bija neparprotami aizraujosak.

Adelfs vaji pasmaidija, it ka kaut ko paredzedams. Vins ar pirkstu apzimeja pogu uz korsetes – nevainigs zests, es pat neko nejutu, bet vini to nedarija sabiedriba. Atkal tika parkaptas robezas, kas lika sapnot par vairak.

– Jautajums? – Adelfs domaja, verodams savus pirkstus. «Lai zinatu, cik talu mes varam iet.» Tavs aizbildnis… ne?

– Protams ka ne.

No darza atskaneja ievilkta sievietes vaidesana. Kadi jautajumi? Vai vins doma, ka vinam ir atlauts pilnigi viss? Es satraucos un gribeju atrauties, kad Adelfs mani noskupstija.

Skiet, ka tas ir tikai kada cita lupu pieskariens, bet cik daudz emociju tas izraisija. Adelfa lena izelpa, nesteidzigas, bet specigas kustibas apbura un valdzinaja gribu. Mani valdija instinkti, piespieda atvert muti plasak, atbildet un notvert vina lupas.

«Salda mute,» vins cuksteja, «ka es par to sapnoju.»

Varbut ta bija mana pieredzes trukums, kas mani uzrunaja, bet es tam ticeju. Adelfs runaja ar grutibam, skupstija un kustejas gludi, izbaudot katru mirkli.

Vins iesuca manu meli sava mute. Es berzeju savu pret vinu, klusi ievaidejos, piegaju tuvak… Es kaut kur kritu, citadi to nevar aprakstit. Es jutu Adelfa rokas uz sava vidukla, bet korsete gandriz slepa pieskarienus, un tie bija tik vajadzigi. Mans veders bija silts ka parasti, ka pec netiklam bildem, bet tagad viss bija gaisaks.

– Cik daudz tu zini? – Adelfs izdvesa.

Vins mani apbera ar steidzigiem, skanigiem skupstiem. Likas, ka vinam ir vienalga, tikai pieskarties, dot maigumu un neatraut.

– Vai gribi likt man nosarkt? – jautaju, juzdama, ka man sakarst seja.

– Ja. – Adelfs plesonigi cuksteja vinam ausi: – Nosarkst, parvari kaveklus un izbaudi. Tas ir tas, ko es velos visvairak.

Es tik tikko vareju mierigi nosedet. Vins elpoja atrak un ritmiski noliecas uz prieksu, fraka nejausi pieskaroties sprauslam, ko slepa tikai audums. Cik patikami vini saspringa, it ka prasot vairak. Kas to butu domajis, ka es busu tik godbijigs. Iepriekseja reize viss bija pieticigi: darzs, kalpu skatieni un koks, kas nenodrosinaja atbilstosu privatumu.

Adelfs piegaja tuvak un apskava mani, vina kakla lakats pieskaras adai uz manas krutim. Skupsts padzilinajas, mes dedzigi saspiedam viens otra lupas, reizem atraujamies un glastijam meli. Adelfs mani apskava arvien ciesak, it ka gribetu mani panemt. Ja, nemiet to par sevi, dariet visu, ko velaties.

Es biju sajusma par so. Dzili sirdi es zinaju, ka ir pienacis laiks apstaties, bet ka? Griba pazuda, kad Adelfs atravas; lupas spideja, mati krita par seju, elpa sildija adu.

Tagad bija iespejams partraukt, bet tad vins piespieda plaukstu pie korsetes un saka to kustinat. Vienkarsas darbibas, bet tas satureja pieprasijumu. Es vinus veroju un nevareju atrauties, gribeju noskaidrot, ko vinas citigi slepj no meitenem. Laujiet pieskarties klut pilnigi aizliegtam, tad es jums teiksu partraukt.

Negaiditi atri vina roka slideja uz augsu. Likas, ka mani pirksti nejausi aizkera izgriezuma malu un novilka to uz leju. Pilnigi nevainigi, bet bija laiks apstaties, ir pienacis laiks… Gaismas vestnesi, kur mes varam atrast brivibu?

«Adelf,» es ludzu, «pietiek…

«Nekas nenotiek,» vins elpoja un noskupstija manu templi. Tad atkal, atkal… kaut kada burviba. Karstas, nedaudz mitras lupas, velamais augums un pirksti tik tuvu, bet tomer pielaujami. Ja, es butu varejis to izdarit nedaudz vairak, bet man nebija velesanas apstaties.

Atbrivoties no Adelfa karsta apskaviena izradijas neciesami gruti. Vins visu saprata un neuzstaja, vins tikai dzili elpoja un skatijas, ka es atkapos no durvim. Raksts uz krekla un piespraudes mirdzeja ka kadreizejas magijas uzplaiksnijumi, kurus es tik loti negribeju pamest.

Bija gruti atgriezties balles zale. Gaisma, muzika, damas svinigas kleitas – pec brivibas viss skita arkartigi primitivi. Pamaniju, ka uzmanigi iztaisnoju plecus un lenam eju. Kaut kas ir mainijies, Adelfs noteikti pamodinaja mani sievieti.

Damas neapmekleja balles vienas, tapec aizbildnis nosutija man lidzi draugu – Kasjenu Vesteru, advokatu, kurs nodrosinaja vecaku gribas izpildi. Vins pienaca pie manis, tiklidz es izgaju zale. Seit ir Tumsas vestnesis, jo tada pasa veida viriesu terpu del es vinu nepamaniju laikus.

– Veronija? – Kasjena pievilka, skatoties uz mani.

Vins bija labi audzinats un mani netrauceja ar plapasanu. Un izskatigs: tikpat vecs ka Adelfs, un ari ar bruniem matiem, tikai gandriz melniem un pirksta garuma. Neskatoties uz to, vinam bija gaisi zilas acis, ko ierameja skaidra skropstu kontura. Kasiena viss bija labi, iznemot rupigo izskatu. Jaunaka vecuma es to uztvertu ka lidzjutibu, bet ne, vins skatijas ar neuzkritosu zinkari. Un kapec vecaki vinu iecela, lai vins uzraudzitu vinu testamenta izpildi?