– Viss ir kartiba? – Kasjens jautaja un samiedza acis.

Likas, ka vins precizi zinaja, kas notiek uz terases.

– Ja. Es tevi mekleju visu vakaru.

«Ir vels,» Kasjens ievilka, «Man tevi jaaizved uz pili.»

Uz ielas staveja pajugs, kuru vilka cetri zirgi. Sezot taja, es pasmaidiju – viss ieksa bija apsuts ar sarkanu samtu, un it ka mes butu iekritusi briesmona mute. Es nekad nepamaniju. Tas viss ir Adelfs, kurs mani atgrieza bezrupibas un sajusmas laikmeta.

– Es redzu, ka tev ir labs garastavoklis? jautaja Kasjens.

Vins apsedas preti un nejausi atliecas sedekli. Uzmanibu piesaistija vajs smaids un zinkarigs skatiens. Pedejais mani nekaitinaja, kluva vienkarsi interesants. Es ilgi meginaju atrisinat miklu, bet sapratu tikai to, ka Kasjens ir pievilcigs. Ovala seja, skaidra lupu kontura, deguns izskatijas tievs, bet tas tika zaudets.

Secinajumus vareju izdarit tikai pec izskata – Kasjens runaja maz. Esmu parliecinats, ka sis noslepumainais attels piesaistija daudzus, bet Adelfs nodarbinaja manas domas.

«Vienmer ir patikami izklut no majas,» es saciju un noversos.

Kasjenai noteikti bija kaut kas aizdomas. Un lai kurs atzist, ka nav par mani pieskatijis? Aizbildnis neienema augstus amatus, bet vinam piedereja zemes un bija bagatakais cilveks pilseta. Vins bija draugs ar gubernatoru, policijas prieksnieku un tiesnesi… Kasjens nesabojas attiecibas ar vinu.

Logi bija parklati ar biezu audumu – ugunigais drudzis nebija pilniba izzudis. Nebija, no ka noverst uzmanibu, atlika tikai domat. Liktenis ar mani izspeleja joku, nosedinot mani preti advokatam, kura padoms bija tik vajadzigs. Bet es nevareju atvert Cassien, vins drosi vien nodotu sis zinas savam aizbildnim. Vins tik un ta uzzinas, bet tagad bija par agru. Pagaidam lai vins turpina sapnot, ka apprecesimies.

Saslimusi, vecaki mani nosutija pie mana vieniga radinieka, kaut ari ne ar asinim, Reita Kemblera. Vinam jarupejas par mani lidz kazam, mana teva bagatiba bus mans purs. Kad visi nomira, es biju izpostits un neuztraucos par to, ka mans aizbildnis pasludinas sevi par ligavaini. Skumjas man nelava spriest, bet pec tam skita, ka tas nav slikti. Tikai dazi cilveki apprecejas milestibas del, bet es gaidiju laulibu ar bagatu, nevis launu virieti. Man pat skita, ka aizbildnis ir iemilejies – kapec vinam butu vajadzigs barenitis ar puru, kas bija maza dala no vina kapitala?

Velak izradijas, ka milestibas vieta bija kads loti nejauks motivs. Biju pateiciga par aprupi, bet ar sevi nemaksasu. Sirdsapzina vinu nemocija – aizbildnis gatavojas rikoties zemiski.

Pili si sajuta kluva intensivaka. No arpuses tas izskatijas romantisks: cita laikmeta akmens celtne, smaili torni, platas kapnes un augstas, divviru durvis. Pie apvarsna bija redzamas cietoksna mura drupas. Tos skersoja augsti zoga stieni, kas bija rupji izgatavoti, lai tie atbilstu konstrukcijai.

Sakuma man patika ieksa, bet bija neizturami vienmer dzivot tumsa. Aizbildnis cieta no uguns drudza, un tagad vina acis neiztureja dienas gaismu. Sauru gaitenu tikls, zales, tumsa pazudusi griesti, grumbulainas sienas un tas viss kresla. Un ari visuresosie portreti. Kadri ne vienmer bija redzami, tapec likas, ka vienaldzigas acis skatas no visam pusem.

Man bija zel aizbildna, es domaju, ka Gaismas Vestnesi mus savienoja, lai mes varetu viens otru dziedinat. Bet vins jutas lieliski melna spoka izskata.

Cela uz savu istabu es pagaju garam sava aizbildna gulamistabai. Durvis vienmer bija vala, sakuma likas, ka tas noticis kalpu neuzmanibas del. Naiva doma – neviens neuzdrosinajas elpot bez vina piekrisanas. Durvis man bija vala.

Es pacelu svarkus un lenam loznaju pa gaiteni zem apburto griestu blavas gaismas. No portretiem uz mani raudzijas miruso sencu sejas, un no nedaudz atvertajam durvim atskaneja maiga, melodiska aizbildna balss. Sada toni nedelu pec nedelas vins atteicas laut man iziet un aizliedza rakstit draugiem. Vins pastastija viniem par musu laulibu un dzivi kopa. Tas man parnema drebulus.

Kad es tuvojos durvim, aiz tam atskaneja spociga skana:

– Verona.

Es gaidiju sodu, ne velti vini mani gaidija. Ja Kasjens kadu aizsutitu uz pili, ja aizbildnis zinatu par Adelfosu?!

«Veronija driz atgriezisies, vai vinas kalpone ir briva?» – jautaja aizbildnis.

Vins runaja ar kadu citu, paldies gaismai. No parsteiguma es apmulsu un peksni sapratu, ka esmu ieskatijusies istaba. Kauluinas sienas kveloja maiga, zila gaisma. Un atkal portreti ar bezkaisligam sejam ir manas klatbutnes liecinieki. Aizbildnis sedeja adas kresla ar muguru pret durvim, bija redzama tikai vina galva un garie blondie mati.

«Ludzu, man ir laiks doties,» sieviete ciksteja.

Vina nebija redzama, un likas, ka runa viens no portretiem. Spoki dazreiz apdzivo objektus, bet es zinaju, ka tas ta nav. Drosi vien kada no istabenem vai Batseba, saimniece, aizbildne vinai zvanijusi biezak neka parejam.

Es aiztureju elpu un grasijos doties prom, kad izdzirdeju sudzibu:

– Ludzu, virs mani mekles.

Aizbildnis sakustejas, un vina melno biksu del kluva redzami izlocitie celi, tie nebija uzreiz pamanami. Vajadzeja aizbraukt, bet ka nabadzinu atstat? Es neesmu parliecinats, ka vinai bija vajadziga palidziba, bet… es vienkarsi nevareju.