Vins izspeleja vainas apzinas sajutu nolaida acis, bet viltigais smaids nepazuda. Jocnieks – tas ir Adelfs. Bet es to negaidiju no Olvas, vina skita nopietna un parak nobriedusi.

Dusmoties nebija iespejams, jo manas velmes tikko bija piepildijusas.

– Un jus varat but dross, ka jusu pakalpojumi neradis sekas? – ES jautaju.

Adelfs paskatijas uz mani ar garu, milosu skatienu. Vins lenam gaja uz prieksu, sacidams:

«Olva patures so noslepumu, jo baumas var man kaitet.» Un jus… vai es pagajusaja reize nepieradiju, ka varat ar mani sarunaties?

Olvam tiesam nav vajadzibas atvert muti. Kucieris un kajnieks Adelfu neredzeja, ka par morali… kad vel var dzivot sev, ja ne jaunibas laika?

Adelfs piegaja klat un viltigi pasmaidija, vina papezi maigi klikskeja pret gridu, skaitot mirklus. Vai apskausi? Skupstit? Tikai pieskarties? Man no sim domam kluva silts veders, kailums joprojam bija apkaunojoss, bet taja bija ari sarms. But vienam ar virieti un izjust iedomatu bezpalidzibu bija neticami mili.

Vins sastinga man blakus, un es aizveru acis, ieelpojot vieglo, nedaudz skabeno smarzu aromatu. Tad naca roku siltums un bezsvara pieskarieni. Peksni Adelfs mani peksni pievilka sev klat un noskupstija. Vins nepacietigi elpoja un izbrauca ar pirkstiem caur matiem, bet drizak glastija ar lupam. Karsta mute, slapjas skanas, nemierigas rokas – sie mazie mani vienkarsi padarija traku. Es gribeju vairak, nepartraucot lenumu un gurdenu baudu… Gribeju visu uzreiz.

Es glastiju Adelfa plecus, kad vins tikpat peksni atravas.

– Apgulies. – Izelpojiet savas lupas – maiga pavele. Varbut vins nedomaja dominet, bet ka gan var pretoties kaisligai balsij?

Es apgulos un iztaisnoju palagu par savam kajam. Es butu nolaidis savu kreklu, kamer Adelfs kaut ko klabinaja skapi, bet man nebija laika. Bija pienacis laiks atbrivoties no mulsuma, bet te bija tik daudz gaismas… neparasti.

Vins noslideja virs manis un saka uzrotit krekla piedurknes. Taja pasa laika smaidot tik apmierinati, ka es iesmejos. Kreisaja roka mirdzeja maza sudraba burka, bet Adelfa seja bija interesantaka: vinam krita mati, un vina acis kluva noslepumainas.

Kad vins pabeidza, vins pieliecas un velreiz mani noskupstija. Tagad prasigs, sakoz lupas, dzili ieklust ar meli un vaide. Kad vins atravas, es sniedzos vinam aiz muguras, bet sajutu roku pie atslegas kaula. So vietu neslepa audums; velmes, nepacietibas un apjukuma sajaukums dauzijas ar otru pulsu, bet es negribeju apstaties.

Adelfs pamanija manu reakciju un parklaja manu seju ar skupstiem, mana plauksta sasildija, vina elpa man uz sejas – jutekliska lidz neiespejamibai. Adelfs lenam virzija roku uz leju, un vina vedera muskuli saspringa. Vins nesteidzas un nepaklavas zem krekla, bet aizsedza to pari krutim. Sprauslas kluva saspringtas lidz saldam, aizraujosam sapem. Es aiztureju elpu un izliekos – tads sikums, un dzeloni jau steidzas caur kermeni.

Adelfa lupas sastinga milimetru no manejam. Atverts, slapjs, karsts. Es butu tiem piekeries, bet vareju tikai elsties pec gaisa. Adelfs saspieda pirkstus, pagrieza otu un nospieda, un tad novilka kreklu.

– Vai tas ir ieklauts parbaudes plana? – ES jautaju.

Es gribeju mazliet vairak kontaktu, nevis vienkarsus pieskarienus.

«Jautajiet Olvai, ja neticat man,» Adelfs pasmineja, «man viss ir japarbauda.»

Vins veroja mani, lenam nolaizot kreklu un slidinot pirkstus gar maigo adu. Vina atbildeja, viss ieksa vibreja. Mana elpa aizravas, kad mans dzelksnis bija saspiests starp maniem pirkstiem. Spiediens, sirdspuksti, karstums vedera – es biju izsmelta un atkal izliekta.

«Turklat,» Adelfs ar grutibam izdvesa vardus, «man jaredz.»

Vins iztaisnojas un ar speku novilka kreklu. Vess gaiss apnema manas krutis, un es sapratu, ka degu no visa. Apmulsuma tikpat ka nebija, vienigi Adelfu ieintereseja vina saspringtas plaukstas, kuras glastija un glastija. Likas, ka vins patiesam apvienoja apskati ar baudu: vins uzmanigi skatijas, bez apstajas pieskaras un tik vilinosi pavera lupas.

Es vaideju, kad vins noliecas un aplika lupas ap manu krutsgalu. Jauna, neticami patikama sajuta, kas mani gandriz sarava. Mele rinkoja ap jutigo zirni, atkal karsta elpa un nepacietiba visos zestos. Tas ieduras mani un lika man sarosities, saznaugt kajas un kert baudas drupatas.

Adelfs nobrauca ar roku pa kaju. Vins ar speku spieda un burzija palagu, parava nipeli, mica otru krutinu… likas, ka ari vinam gribas visu uzreiz.

«Saliec celus un izpleti kajas,» vins paveleja.

Vajs cuksts solija parak daudz, un es bez prata paklausiju. Adelfs iztaisnojas, saka celt palagu, un viss tik peksni, it ka baiditos nokavet.

Es atbalstijos uz elkona un satveru vina roku.

– Nedari neko stulbu.

Vins dzili ievilka elpu, atjedzies un pasmaidija:

– Tikai tas, kuras atlaujat.

Adelfs, nenoversot acis, pacela palagu uz celiem un noglastija tos, maigi izplesot tos plasak. Tas nebija ka atrasties uz terases. Toreiz tumsa sargaja, bet tagad… runa pat nav par gaismu, vienkarsi viss tai ir atverts un pieejams.

Maigais skatiens bija nomierinoss, kad Adelfas pirksti slideja gar augsstilba iekspusi. Vins nenolaida roku zemu, tikai kustinaja pirkstu galus un kircinaja. Es ievilku skalu elpu, kad mana otra roka nostajas uz vedera. Tagad ari tur mani glastija veiklie pirksti, un zosada noskreja pa muguru. Adelfs veroja metienu un elpoja caur skirtam lupam. Starp vina kajam bija redzams liels uzkalnins, vina nesaprata, kapec vina to aizsedza ar plaukstu. Mani iepriecinaja ari kada cita prieks.