Шрифт:
– Ja, tas ir haoss, es ari to pamaniju.
– Sakartosim.
– Darisim pasi? Tu esi boss. Reputacija un tas viss,” es neskaidri pamaju ar roku.
"Mes piesaistisim paliga ari karavirus," vins man uzsmaidija, "mes pasargasim manu reputaciju no iznicinasanas."
– Tas ir labi. Ko mes tagad darisim?
Jums kaut kas ir jadara, jo vel nav iespejas nodoties tam, kas jums patik.
– Ka jus jutaties, sakot macities lasit? – burvis jautaja.
"Kopuma tas ir pozitivi," vina pasmaidija atbilde.
Man loti gribejas apgut vietejo alfabetu, lai nejustos bezpalidzigs jaunaja pasaule. Nu, izglitiba ir speks, kad atrodaties nepazistama vide.
Mes atgriezamies Krispina biroja un apsedamies kreslos netalu no rakstamgalda.
"Es rakstisu alfabetu, izrunajot burtus, un jus meginat atkartot pec manis," burvis paveleja.
Es jutos ka pirmklasnieks, gaidot pirmo stundu: man bija bail un sajusma, un es gribeju to uzzinat.
Krispins uzrakstija pirmo vestuli, un es beidzot noticeju, ka esmu cita pasaule. Es nekad nebiju redzejis so keburu, un tas pat ne tuvu nelidzinajas burtam “a”. Visvairak tas atgadinaja vistu veikalu ar nagiem uz augsu. Problemas…
Es uzmanigi atkartoju pec burvja visu, ko vins teica. Bija divdesmit tris vestules. Viniem bus jaiemaca rakstit no nulles, bet skiet, ka neko nevar izdarit.
Kad man apnika atkartot, es panemu tuksu papira lapu un apsedos, lai iemacitos rakstit sos burtus, un es tos tik labi atcerejos.
Burvis skatijas uz mani ar tadu maigumu un prieku, it ka es butu atklajis jaunu Visuma likumu. Vai tiesam seit ir tik gruti iemacities lasit, ka es daru neiespejamo?
"Tev iet tik labi, ka es jebkad vareju ceret," vins beidzot neiztureja, "tik daudz neatlaidibas."
– Es jau esmu pieaugusais, ir kauns, ka nemaku lasit ka berns.
"Ta nav jusu vaina, seit nav neka ipasi apkaunojosa, un jus visu uztverat tik atri, ka es nebrinitos, ja pec nedelas jus jau lasisit savu pirmo romanu."
"Es ta ceru," es optimistiski teicu, atgriezoties pie vestulem.
Ta nu macijos lidz vakaram, pauze tikai pusdienam.
Tagad burvis jau bazigi skatijas mana virziena.
"Lapsa," vins nespeja pretoties, "sodien pietiek." Vai grasaties labot smaga darba rekordu? Tapec es ticu, ka jus meginat! Vajag ari atpusties.
– Ko mes darisim? – Es biju parsteigts. "Ir vienkarsi garlaicigi sedet, bet man ir ko darit."
– Mes varam paplapat, spelet galda speles, es varu jums skali lasit, bet kas zina, ko darit? Es varu iemacit jums spelet kartis. Jus varat spelet pasjansu.
Es nezinu, ka mana seja neizstiepas. Vai seit ir kartis un solitars speles? Vai pasaules nav tik atskirigas, vai ari pastav kada saistiba?
– Labi, noversisim uzmanibu no spelem. Kas ir solitars?
Varbut es kaut ko parpratu ar so vardu?
Manas nodarbibas tika atstumtas mala, un Krispins atnesa karsu kavu. Vina bija sapigi pazistama, ja ne zimejumi, kas atbilda vietejai modei, jadoma.
"Ir vienkarss izkartojums," iesaka Krispins, "to sauc par "Sautu".
Izklajot kartis, es sapratu, ka si ir parasta “Klondaika”, kas pazistama no bernibas.
Ik pa laikam uzdevu jautajumus, lai parliecinatos un ar burvju makslinieka palidzibu speli apguvu.
Man vairs nebija vajadziga palidziba. Es iegrimu pazistama pasjansa spele, lai gan nebiju to spelejis loti ilgu laiku, un tad nostalgija mani vienkarsi mocija.
– Tev iet lieliski! Ta ir atmina un atjautiba! – burvis apbrinoja.
Bija neerti pienemt so nepelnito uzslavu, tapec es tikai neveikli paraustiju plecus un turpinaju spelet, kamer Krispins lasija dazus papirus.
Kluss vakars, ja ne domas: no kurienes kartis?
12. nodala
Asilisa
Vakars pagaja klusa, gandriz majiga gaisotne. Pietruka tikai sturi brecosais televizors.
No visam pusem apbrinojams klusums. Aiz loga reizem bija dzirdama tikai veja gaudosana. Man ari likas, ka reizem dzirdu gaudosanu, bet varbut tas ir tikai manas izteles. Nekadas masinas signaltaures, kaiminu lamasanas, cikstesana un bernu smiekli. Bija vientulibas sajuta. Tas mani biedeja un satrauca. Es neesmu pieradis ta dzivot, kaut kur pasaules mala, kur neviens nezinas, vai tu pazudisi.
Kad saku pamanit, ka nesamerigi ilgi skatos karte, atvadijos no Krispina un devos gulet. Es jutu vina skatienu, kas bija versts starp manam lapstinam, bet tas mani nekaitinaja, es tikai zinaju, ka vins skatas.
Sodien beidzot pargerbos burvju davataja krekla. Ka jau gaidiju, taja vareja ietities cetras reizes. Tapec es biju ka zvans.
"Ding-ding," es pati pasmaidiju, skatoties uz sevi spoguli.
Audums uz manas adas skita patikami vess, un, loznajot zem segas, nodomaju, ka man atkal nav auksti, bet biju aizmirsusi iekurt kaminu. Bet man nebija laika pardomat so domu, jo es aizmigu.