– Glebuska, es tev teicu, ka esmu labaks par so Kapku. Jus saprotat, vai ne? Ja? Sapratu? Es tevi milu jau ilgu laiku, es tevi tik loti gribu, vai tu paliksi ar mani?

Un vins vinai atbildeja:

"Ja, ja, ja, jums ir labak," un atkal noruca.

Kapitolija nekliedza un neradija skandalu. Likas, ka visa lieta peksni tika atri iesaldeta. Vina pagriezas stivam kajam un aizgaja, pat nepuloties atgriezties aktu zale pec mantas. Vinai vairs nebija vienalga, kas notiks talak. Sakuma vina gaja lenam, pamazam uznemot atrumu, un, iznakusi uz lievena, kur druzmejas absolventi, vina skreja. Vina dzirdeja svilposanu un dumsanu aizmugure, vina skreja, neizcelot celu, neredzot neko sev prieksa asaru del, kas aizmigloja vinas acis. Vina neko nedzirdeja par sirds pukstesanu galva. Kad vina pieskreja pie ieejas, aiz muguras vina dzirdeja Gleba balsi, kas vinu sauca. Vina paatrinaja skrejienu, uzlidoja uz gridas un atvera durvis. Mamma jau guleja, un tetis vel nebija atgriezies no savas skolas, kur ari sodien notika izlaidums. Kapitolija tikko bija paspejusi aizslegt durvis ar visam sledzenem, kad atskaneja klauvesana un Gleba balss ludza tas atvert. Vina aizgaja uz savu istabu, tur iesledzas, bet pec paris minutem, no troksna pamodinata, ienaca halata ietita mamma, kura neko nesaprata, kas notiek.

– Kapenka, kas noticis, kapec tu raudi? Vai jums bija cina ar Glebu? Un kapec vins klauve pie musu durvim un ludz tas atvert? Kas notiek?

Sakuma meitene nevelejas neko atbildet, bet tad vina paskatijas uz mati un ledus mierigi atbildeja:

– Glebs mani piekrapa ar Ninu, manu draugu. Musu starpa viss ir beidzies.

Mamma noelsas un iegrima kresla blakus rakstamgaldam.

– Ka tu mainiji? “Vina neticeja tam, ko tikko dzirdeja no savas meitas.

– Ka virietis krapj ar sievieti. Es redzeju vinus sporta zale uz paklajiniem. Vini bija tik loti aizravusies ar to, ko vini darija, ka pat nepamanija, ka es ienaku. Kaut kas tamlidzigs.

Kapitolina gribeja kliegt, iziet gaiteni, atvert durvis, sist Glebam, bet vina pati bija parsteigta, cik gludi un mierigi skan vinas balss. Ledus, tikai ledus ap vinu, vinas dvesele, vinas sirdi. Ciets iepakojuma ledus.

– Tapec, mamin, nevar but kazu. Tagad, ludzu, es gribu atpusties.

Nenovilkusi eleganto kleitu, vina apgulas gulta, pagrieza seju pret sienu, saritinajas un apklusa.

Anna Ivanovna sedeja uz kresla un nespeja noticet tam, ko tikko bija dzirdejusi no savas meitas. Vai Glebs to varetu izdarit? Vai vins neatzina, ka mil vinu meitu un ludza vinu piekrisanu appreceties pec skolas? Un Nina? Ka vina vareja to nodarit savam draugam? Kapitolija vinai tik loti uzticejas, un vina vinu nodeva? Mamma aizsedza muti ar roku, lai nekliedz. Vina kadu laiku pasedeja meitas istaba, tad izgaja koridora. Atkal pieklauveja pie durvim. Vina to atvera, Glebs staveja aiz slieksna. Vina izskats bija nedaudz nomakts, nobruzats, vins zemu nolieca galvu ta, ka vina seja pat nebija redzama.

– Ko tu gribi? – Anna Ivanovna bargi jautaja.

"Es gribu runat ar Kapitolinu," vina balss izklausijas blavi.

–Par ko tu gribi ar vinu runat?

– Es jutos loti vainigs pret vinu. "Es ludzu, laujiet man runat ar Kapenku, es gribu vinai lugt piedosanu," vina balsi bija dzirdamas snukstas.

– Kapec tev to vajag? “Mamma staveja un ar graujosu skatienu skatijas uz puisi, kuru vina lidz tai dienai cienija, mileja ka toposo znotu un ticeja, ka meita ar vinu bus laimiga.

– Es milu Kapenku, es nevaru dzivot bez vinas. Es vienkarsi zaudeju savaldibu… Es nezinu, ka izskaidrot, tas bija ta, it ka aptumsums butu par mani…

"Un tapec jus izdrazijat vinas labako draudzeni?" – Anna Ivanovna vinu partrauca ledaina toni. – Vai tu doma, ka mana meita tev pec si piedos? Labak aizej un nelauj man tevi vairs seit redzet.

Vina aizvera durvis vina prieksa un atgriezas no istabas pie meitas.

– Vins naca? – Neapgriezusies, jautaja Kapitolija.

– Ja. "Es gribeju ar jums runat, lugt piedosanu," mana mate atbildeja klusi, bet stingri.

"Es dzirdeju," atkal atskaneja bezjutiga balss. – Es negribu vinu redzet. Nelaidiet vinu ieksa, ja vins naks velreiz.

"Es ari bridinasu savu tevu, lai vins nelaiz vinu ieksa."

"Labi," it ka izelpotu.

– Varbut vajag kaut ko, uzvarit teju?

– Ne, tev neko nevajag. Es vienkarsi gribu but viena. Piedod, atstaj mani.

Mamma pamaja ar galvu, sapratusi, ka meita joprojam neredz, pagriezas un aizgaja.

Kad mans tevs atgriezas majas un Anna Ivanovna vinam visu izstastija, vins gribeja doties majas uz Glebu, bet mate vinu attureja.

– Nevajag, Maksim. Nejaucieties ar vinu. Tikai nelaujiet vinam nakt pie mums, ja vins atnaks.

Kapitolija divas dienas necelas no gultas un guleja sava elegantaja kleita, negriezoties. Glebs atkal meginaja ar vinu runat. Vina dzirdeja vinu no ielas kliedzam, lai vina vinam piedod, ka vins vinu mil vairak neka pati dzive.

"Vairak par dzivi," vina rugti pasmaidija, "un vins devas izdrat manu draugu."

Kadu dienu vina tevs neiztureja, iznaca pie savas ieejas, iesita vinam pa seju un tad novilka leja no kapnem, izmeta uz ielas, uzmeta uz ietves, uz kuras Glebs paspeja. uzrakstiet, ka vins ludza piedosanu un mileja vinu.

Sis zinas milziga atruma izplatijas pa visu pilsetu. Tas tika parstastits, izdomats, sagrozits, izpuskots un izplatits arvien talak. Gleba vecaki ieradas vinu maja, lai panaktu mieru, bet Maksims Petrovics viniem pat neatvera durvis.

Tresaja diena vinu majas ieradas Maksima Petrovica masica Olimpiada Afanasjevna, kura dzivoja regionala pilseta. Vina reti ieradas dzimtaja pilseta, jo attiecibas ar radiniekiem bija diezgan saspringtas vinas nesamierinama rakstura del. Lidz ar vinas paradisanos dzive dzivokli kluva nedaudz dzivaka. Vina klausijas Annu un Maksimu un pec tam devas uz Kapitolinu.