«Ziniet, tas ir nedaudz smags, un skiet, ka tas ir buzzing.» Paldies, ka jautajat… Ka jus uzminejat: vai es izskatos slikti?

Ernijs atkal tik tikko speja savaldit smieklus:

– Gluzi otradi, tu esi vienkarsi neatvairama. Paskaties spoguli.

– Oho, tas ir skaistums. Bet, paldies Dievam, es joprojam atspideju spoguli, atskiriba no musu nesenas pazinas. – Toms beidzot pamanija no zelta kaltu vikingu kiveri, kas rotaja vina galvu.

– Varbut tu varetu piebremzet un nonemt so? – Ernijs neuzkritosi ierosinaja.

«Mums nav laika apstaties: es apsoliju Dalijai, ka mes visi kopa dzersim teju pirms guletiesanas.»

– Nu ka tu zini.

– Vai tu esi labi piespradzejies?

– Vai jus gatavojaties vel vairak paatrinat? – Ernijs piesardzigi jautaja: Mercedes spidometra atruma raditajs sasniedza divsimt kilometru stunda. «Ja tiksi piekerts, jums tiks piemerots naudas sods.»

– Tas ir maz ticams: tuvakais celu policijas postenis atrodas gandriz piecdesmit kilometru attaluma no sejienes, es parbaudiju. – Toms brivaja roka apgrieza telefonu. – Kapec, jusuprat, es izvelejos so konkreto marsrutu? Jus patiesam varat to vadit pec sirds patikas.

– Tomer es domaju, ka nav verts vairak paatrinat, ja nu vienigi iemeslu del…

Bet Toms neklausija Erniju, vins kaut ko murminaja zem deguna, Ernija sausmam, vecvelsiesu valoda, ar raditajpirkstu aprakstot kadu sarezgitu spirali gaisa.

Ernijam par atvieglojumu nenotika tas, ko vins gaidija; Tomam, iespejams, kaut kas neizdevas: nenotika pilnigi nekas magisks. Tomer Toms neizskatijas satraukts, gluzi otradi, vins apmierinati pasmaidija, skatidamies kaut kur taluma, it ka no uzacu apaksas.

Ernijs saprata, ka ir kludijies: Tomam izdevas izveidot magisku portalu tikai zinama attaluma no automasinas. Tagad kluva skaidrs, ko Toms izdomajis – vins grasijas burtiski ielidot portala milziga atruma.

Ernijs aizvera acis, dzili ievilka elpu un aiztureja elpu, ciesak saspiezot gulosas draudzenes plecu.

Automasinas dzinejs noruca, sasniedzot maksimalo atrumu.

Peksni dzinejs apstajas, un automasina un tas pasazieri nokluva bezsvara stavokli. Ernijs pacelas paris centimetru attaluma no sedekla, to tureja drosibas josta. Saldigi tumsi zilais gaiss ar mirdzumu bija viegls un patikams, lai gan smarzoja pec biezas miglas, kura bija dedzinati viraks.

Nina miega sirsnigi iesmejas, spaniski izrunadama kadu divainu frazi.

Toms atspiedas kresla, noliekot kajas uz gridas zem pedaliem, it ka meginatu supoties.

– Nac, palidzi man mazliet!

Ari Ernijs atliecas un saspringa. Mercedes iedarbinaja un peldeja uz prieksu pa miglu.

Toms peksni saka dziedat vecu dziesmu, ko ari Ernijs labi zinaja.

– Ak, es redzu tavu tevu… – Toms pagriezas un piemiedza aci.

«Ak, es redzu, un mate un masas ar braliem,» Ernijs klusi pacela.

– Ak, es redzu, ka mani senci pamostas katru.

– Vini mani sauc.

– Un manam vardam ir janotiek blakus viniem.

– Valhallas zales.

– Kur drosmigie dzivo muzigi… [1] – Toms un Ernijs sinhroni pabeidza.

Taja bridi masina strauji saravas uz prieksu un Ernijs, skiet, bija iegrusts ciesa gumijas slutene, caur kuru vina galva un pleci ar grutibam vareja izspiesties. Bridi velak atgriezas parastas pasaules skanas un dzineja rukona, kas darbojas lidz galam. Automasina ka lidmasina nolaidas uz asfalta un aizlidoja garam celu policijas postenim.

Конец ознакомительного фрагмента.