Шрифт:
Nina un solfedzo skolotajs ieleca savas vietas, skatidamies no zurnaliem.
Izspiedusies cauri «zarnai», kas veda no ekas uz rampu, visi beidzot atradas mazaja, bet loti majigaja minilidmasinas salona un ienema vietas.
Ernijs un Nina sedeja perfekti, atzveltnes bija nedaudz noliektas, un Toma saliektie celgali balstijas uz blakus esosa kresla prieksa. Kad taja sedosa meitene nolema apgulties, vins sapes saviebas.
– Vai velaties, lai mes mainamies? – Maza auguma, lidzjutiga solfedzo skolotaja piedavaja Tomam palidzibu.
– Paldies. – Toms parcelas uz kreslu, kura sedeja Ernijs, un uzreiz atkal saravas: ari vina bijusais kaimins kaimins nolema apgulties.
«Atliecies, es seit iederos,» Ernijs piedavaja palidzibu.
– Ko es daritu bez tevis?
Toms iesledza telefonu un saka kaut ko citigi meklet.
– Nu, cenas… Es izputesu. Man vajadzeja likt vairak uz kartes.
– Ko tu dari?
– Perku Andaluzijas rozes ar piegadi, kas vel!
«Un man likas, ka tu… ta telaini izsaki.»
– Ar Dalu nevar runat telaini, vina pati diezgan labi «izpauz sevi»…
– Neuztraucieties, es ari panemu naudu. Turklat… ka pedejo lidzekli mes varetu pardot dalu no ta, ko esam mantojusi, – Ernijs cukstus pabeidza.
Toms ar plaukstu uzsita pa pieri.
«Es par to pilnigi aizmirsu, domajot par to, kadu skandalu Dala varetu izraisit, kad mes ieradisimies… ko es daritu bez jums!»
Beidzot visi izsledza telefonus un piespradzejas – lidmasina gatavojas pacelsanas bridim.
Pirmo reizi muza Ernijs lidoja kaut kur citur, nevis caur burvju portalu – sajuta bija jauna un patikama. Nina satvera vederu un saviebas. Ernijs katram gadijumam pasniedza vinai papira maisinu, tacu viss izdevas un driz vien vina mierigi aizsnauda, atspiedusi galvu pret vina plecu.
Solfedzo skolotajs cauksteja kaut ko, kas ietilpa vina vecmodigas jakas iekseja kabata.
– Vai jus veletos riekstu rituli? – vins cukstus jautaja Ernijam un Tomam.
– Ne, ne, paldies, es gribu pistacijas. – Pa eju viniem piepeldeja stjuarte, ripinot sev prieksa ratus ar dzerieniem un uzkodam. Toms piecelas, elastigi un klusi izstaipijas ka kakis, kurs bija nolemis nozagt desas gabalu no vakarinu galda, un pakera no ratiem nelielu maisu, kad meitene apstajas apmeram tris metrus no tiem: vina rokas, tapat ka kajas., bija loti garas.
– Un tu? – solfedzo skolotaja parsteigta jautaja Ernijam, stingri parliecinata, ka maizites, ko cep vina sirdsdama, mil visi apkartejie tikpat loti ka vins pats.
– Man bus Pepsi un krekeri. Paldies, varbut velak,» Ernijs pieklajigi atteica.
Tereze, kas dzivoja viena eka ar Tomu, patiesam cepa lieliskas rullisi, tacu pedeja gada laika Toms un Ernijs bija to apedusi parak daudz, un tagad vini vienkarsi nevareja tos redzet.
Tereza nebija daudz vecaka par Tomu un uzskatija vinu par burvigu. Vinai nebija ne jausmas, ka Tomam ir gimene. Tomer neviens par to nezinaja, iznemot Erniju, Ninu un Po kungu, runajoso kraukli, ko izaudzinaja Toms. Toms nevareja paskaidrot kaiminam, ka vina sieva, meita, mazmeita un znots dzivo Spanija, kur vins parasti dodas it ka nelegali caur magisku portalu. Un Toms nolema iepazistinat savu patiesam vienigo draugu, kurs bija ari Ernija skolotajs, ar jauku sievieti, kura nebija pret vinu vienaldziga. Par laimi, paris no viniem izdevas lieliski, un tagad visi titeni un kukas tika pie jaunas izredzetas.
Driz vien ari solfedzo skolotajs aizsnauda, miega tomer turpinot koslat pec inerces.
Toms, tapat ka Ernijs, skatijas ara pa logu, citigi domajot par kaut ko savu, izraisot grumbu, kas paradijas starp vina gaisajam uzacim.
Vini jau bija atstajusi aiz muguras ziemelu ainavu ar tikko uzplaukusam lapotnem, drumiem akmeniem, aukstiem ezeriem un svina makoniem, kas, skiet, stiepas no pasaules malas, censoties uz visiem laikiem bloket sauli, kas beidzot bija sakusi sildit cilvekus no visas pasaules.. Tagad makoni bija viegli un rotaligi, ka jauni jeri, kas skrien talu leja pa ziedosu kalnu nogazem ar augstu zidainu zali. Vel stunda vai divas, un jura pie apvarsna klus zila…
Ernijs aizvera acis, un jura saka caukstet; vins pielika plaukstas pret smidzinataju, smejoties par to, ka juras putas pielipa pie basam kajam, lidz snakosos «zabakus» aizskaloja jauns vilnis.
4.NODALA. Vieteja virtuve un ekstravagantais spoks
Liels, specigs vilnis peksni iekoda Ernijam potites. Vins zaudeja lidzsvaru un instinktivi nolika plaukstas uz prieksu, gatavojoties ienirt salaja aukstaja udeni. Bet ta vieta vins maigi atsita pieri pret kaut ko cietu, beidzot pamostoties: vinu lidmasina bija veiksmigi nolaidusies. Soreiz Spanijas lidosta, un vins atbalstija pieri uz Toma sedekla, kurs, trieciena pamodinats, uzleca uz vietas.
«Panemiet vismaz teju lidzi un iedzeriet teju!» – Pie izejas no lidostas solfedzo skolotaja Tomam tomer pasniedza veselu riekstu rulliti, mili ietitu sniegbalta papira un skrupulozi sasietu ar kadu skaistu bizi. – Tiekamies festivala! – Toma nedaudz uzmacigais kolegis beidzot atvadijas no viniem, ienirstot taksi.
– Oho, joprojam ir silti… ka vina to dara? – Toms iesainoja kulinarijas sedevru celojuma somas brivaja nodalijuma.
«Varu deret, ka ta ir magija,» Ernijs nespeja pretoties.