Toms izlikas, ka neko nedzird.

– Ka butu ar nelielu pastaigu pa galvaspilsetu? Neteiksu, ka esmu liels sis pilsetas pazinejs, bet varu paradit paris jaukas vietas. Ko tu doma?

– Ejam uz!

– Ejam uz!

Ernijs un Nina atbildeja gandriz vienlaikus.

– Vai mes nekavesimies majas? Dalija, iespejams, nebus loti prieciga, uzzinot, ka mes kavesimies,» Ernijs bija noraizejies.

– Mulkibas, tikai stunda, tad atri iesim, brauksim pa soseju ar veju! – Toms aizdegas. Vins jau metas uz eju, vilkdams aiz sevis somu, Ernijs un Nina tik tikko speja sekot vinam lidzi.

Toms iegriezas kada aleja. Uz senas vienstavu majas, krasotas ar baltu un korallu krasu, virs loti senam durvim, kas izgatavotas no veca lakota koka, bija zime, kas pita ar savvalas vinogu katiem, veidojot nosaukumu, kas sastav no koka burtiem, kas izskatijas ka slikti bijusi sabojats dazu laikapstaklu katastrofu del, gruti noteikt, gandriz neiespejami.

– Lieliski, si vieta joprojam ir dziva! Ejam uzkost, es esmu izsalcis ka vilks, un tu?

– Tom, vai esi parliecinats, ka ta ir laba ideja? Varbut apsversim kadu restoranu uz galvenas ielas? – Ernijs ierosinaja.

– Biju seit, vieta ir lieliska! Bija pavasaris, mes bijam jauni un bezrupigi… – Toms iegrima atminas, uz isu bridi aizmirstot par bada sajutu. Bet vina veders skali noruca. – Man riebjas centralas ielas, tas ir tik… troksnainas…

– Labi, labi, iesim. «Nina acimredzot nolema, ka vieglak bus vienoties ar Tomu, neka meginat vinu parliecinat.

Iestade, ka Ernijs paredzeja, neattaisnoja Toma ceribas (vai atminas). Ne parak tiri galdauti «dekoreja» letos plastmasas galdus. Uz gridas, kas klata ar nolietotu linoleju, sur tur bija izlijusas vina pelkes, kas izdalija jutamu smaku.

Toms, Ernijs un Nina panema vistirako, vienigo lidzeno galdu sturi pie loga, ko rotaja puteklains maksligais zieds.

Resna viesmile prieksauta no leta auduma nosvieda uz galda edienkarti, kas bija kaut kas lidzigs laikrakstam.

«Man likas, ka es so vietu atceros pavisam savadak,» Toms kautrigi atzina savu kludu.

«Toreiz drosi vien bija savadak, viss mainas,» Ernijs vinu mierinaja. – Nu labi, dzersim kafiju, edisim paelju…

Blakus vinu galdinam zimigi paradijas liela viesmile, kas klusi skatijas uz griestiem, no kuriem karajas zirneklu tikli.

«Sirven ustedes comida vegetariana?» [1] – Toms neapdomigi iesaka dialogu.

Ernijs aizsedza seju ar rokam.

Viesmile neatbildeja, tikai grimasedama paskatijas no griestiem uz Tomu un vina garo bardu.

«Me gustaria una tasa de te [2],» Ernijs nolema glabt situaciju. Sieviete kaut ko uzrakstija sava piezimju gramatina. «Tres piezas, por favor [3],» Ernijs turpinaja skaidrot, cik vien labi vareja, pabazdams tris pirkstus uz prieksu.

Skita, ka viesmile vinu saprata. Edienkarte, kas atgadinaja avizi, vins atrada vinam labi zinamo vardu «paella» [4] un noradija uz to ar pirkstu.

– Es panemsu so [5]. Tris gabalus, ludzu.

«Qu plato de casa hay en este restaurante?» [6] – Toms atkal ielauzas dialoga.

Ernijs atkal aizsedza seju ar rokam.

«Vino de la casa,» viesmile atcirta.

Nina kliedza, bakstidama daksinu kaut ko slidena: vieteja paelja, ka izradijas, tika pasniegta ar gliemeziem. Ernijs rupigi izmakskereja no Ninas skivja visus gliemezus un, ietinot tos salvete, nolika uz galda malas.

Padzerusi teju, kas Ernijam par parsteigumu izradijas garsiga un stipri pagatavota, vini samaksaja un atstaja «romantisko» kafejnicu.

– Vai velaties redzet spoku maju? – Toms skieleja, skatoties karte telefona. «Tas nav talu, tikai dazus kvartalus no sejienes.»

«Es domaju, ka mums ir pienacis laiks doties prom,» Ernijs atgadinaja Tomam.

– Un es gribu! – Nina negaiditi skali un uzstajigi pazinoja.

– Damas velme ir likums! – Toms dazos solos lidzigi leoparda lecieniem, kas grasas apdzit speli, skersoja kvartalu un jau spieda luksofora pogu, ar zestu pasteidzinot atpalikuso pari.

Pec nepilnam desmit minutem vini patiesam bija klat. Tiesi pari ielai viniem staveja slavena rapojosa maja.

Tomer tas izskatijas nedaudz rapojosi tikai tapec, ka neviens to nebija labojis loti ilgu laiku. Maja bija maza, bet divstavu. Tas izskatijas pec pagaidu majokliem okupantiem vai ka majas, ko rupnieki uzcela saviem stradniekiem. Uz sienam bija pelejums ar nolobitu, izbalejusu krasu un rusu uz slipa jumta.

«Man likas, ka augseja stava loga redzu kustibu…» Toms teica kapa balsi.

Nina piespiedas Ernijam ciesi klat, satverot vina roku.

«Ja godigi, es gaidiju vairak,» Toms noverteja konstrukciju sev ierastaja toni. – Kaut kas, iespejams, vesturisks, ta teikt…