Vins sniedzas krutis un iesita to tur, un Vasilijs joprojam staveja domas. Skiet, ka visu dariju pec macibu gramatas, pat vectevu parliecinaju, bet kada jega? Kurs to uzcels? Ja tas turpinasies, vins nesanems sev nevienu citu paligu, iznemot tos, kas vinam jau ir. Un cik daudz vini izveidos sadi? Viniem pat bus vajadzigs menesis, lai noasfaltetu celu. Vietejie iedzivotaji vinai atrak pakasies…

Vasilijs noputas, saprata, ka joprojam griez rokas koka blodu, meginaja to novietot uz slipa plaukta – bloda izkustejas. Vins to pacela, meginaja velreiz, nosplava, pielika pie sienas un aizgaja.

Mirdzosam acim piesteidzas Marijasa.

– Cik labi tu proti runat, Vasenka! – vina nocuksteja, acimredzot, lai nepamodinatu brauniju. "Mes pat klausijamies." Jus parasti nevarat strideties ar onkuli Molcanu, bet jus to izdarijat!

Vasilijs nedaudz pamodas.

"Es varu kaut ko darit," vins piekrita, kamer Marjasa vinu nokratija no netirumiem un atkal kaut ko izrava no vina matiem. – Nu, ejam pie si tava laca, esmu gatavs.

Tevocis Dobrjaks dzivoja labi. Buda stipra, diez vai var pat atjaunot, tikai nomainit jumtu. Un pagalms nav ipasi aizaudzis. Tiesa, tas bija nokaisits ar kazu bumbinam, un pati kaza blava kaut kur aiz majas. Izzuvusaja pelke bija iespiests laca pedas nospiedums. Vasilijs uzlika kaju virsu, un pedas nospiedums izradijas lielaks par cetrdesmit tresa izmera kedas.

Vasilijs juta, ka vina parlieciba izkust. Par laimi, vins nebija viens.

Tad durvis paveras, un ipasnieks paradijas uz slieksna. Uzmetis satraucosi atru skatienu par plecu, Vasilijs pamanija, ka visi slepjas aiz vina, pat Vilks, asti luncinot, atkapas. Un Vasilijam patiesiba nebija tik plata mugura, lai cetri aiz tas varetu paslepties, pat ja divi no viniem butu pusdzivnieks un suns.

Bet aiz tevoca Dobrjaka vareja ietilpt vesels pulis. Bet, protams, tikai tad, ja vini butu nolaidusies, jo Dobrjaks, neskatoties uz plecu platumu, izradijas gandriz par galvu isaks par Vasiliju.

– Kapec tu plapa? – vins negaiditi plana balsi jautaja.

Acis, mazas uz platas sejas, tumsas, no biezajam uzacim izskatijas nelaipni. Brunas matu krepes izskatijas pec laca kazokadas, un tas pats kazoks bija redzams vina krekla izgriezuma.

"Ir kada lieta," Vasilijs iesaka. – Svarigs…

Pec tam apmeram piecas minutes vins nevareja iegut vardu, vins tikai klausijas par slinkiem un parazitiem, kuri nevareja atstat labus cilvekus vienus. Beigas vins sanema padomu, ka, ja vinam ir svarigas lietas, tualete ir tur.

Vasilijs ieelpoja, izelpoja un meginaja velreiz.

Vinam tik tikko bija laiks runat par rezervi, kad Labais cilveks atkal izpluda asaras. Pavicinadams rokas – katra plauksta lapstas lieluma – vins noladeja tos neliesus, kuri to izdomaja. Nu iznak, ka gar vina pagalmu klist visadi stulbi? Un ta nav ne miega, ne miera, ne glabsanas, tad kadu nes surp, tad tur, un kraksk un cikst, tad dzen baru uz mezu, tad atpakal, tad pec udens, tad pa udeni, vai vini vienkarsi satiekas, meles aizkeras, un lai kur jus dotos!

Kamer Dobrjaks kliedza, slakstidamies ar siekalam, Vasilijs drudzaini domaja, ko vel teikt…

– Kapec tu noversi savas nekaunigas acis? – saimnieks vinam uzbruka.

"Ja, es redzu, ka jums ir bisu stropi," Vasilijs iestarpinaja. – Un bites nozime medu. Un medus ir…

Sarunu vins gribejis parverst par medalu, jo to var pagatavot cieminiem, un tik prasmigam saimniekam, kurs tur bites, jagatavo izcils medus. Tadu, lai visi apkartejie ciemi butu slaveni…

Bet vins nepareizi aprekinaja un uzspieda uz sapigas vietas. Dobrjaks tikko sastridejas ar Tihomiru, acimredzot tapec, ka prieksnieks neprasot aiznemas nedaudz medus – to Marjasa paskaidroja Vasilijam skrienot. Mudriks kliboja vinam aiz muguras, Khokhliks, uzlecot un izvairoties no rievam, metas pa prieksu, un Volka bija pilniba pazudis. Aiz vina Kindly Man bankroteja. Es vinus nedzenaju talu un neparversos par laci, un tas ir labi.

"Nekas, Vasja," Marjasa sacija, apnemigi savelkot uzacis, kad vini apstajas aiz vartiem. "Citi vispar nevar runat ar tevoci Dobrjaku, vini izvairas no vina majas, bet cik ilgi tu turejies!"

Vina noslaucija vina seju ar kabatlakatinu (Labais virs sarunas laika splava, sveti vinu), un vini joprojam domaja, pie ka doties. Tikko bija pienacis laiks pusdienam, karsta stunda, un Vasilijs grasijas jautat, vai nav iespejams apciemot kadu, kas vinus pabaros. Ja, un es gribetu sedet aukstuma, nevis klist surpu turpu pa puteklaino celu.

"Vai mes varam iztirit ezeru?" – Mudriks klusi ierosinaja, skatidamies uz saniem.

"Ezers," Marjasa noputas. "Tatad, lai plautu zali un niedres, jums ir nepieciesams sirpis." Mes to nevaram izdarit bez kaleja…

– Vai te nav kaleja? – Vasilijs bija satraukts.

Ja nav kaleja, daudz kas nemaz neizdosies. Drosi vien var vienoties ar kadu no apkartejiem ciemiem, lidz sazinasies, lidz pieruna sadarboties, lidz izdoma, ka samaksat…

"Mums ir kalejs," vini vinam atbildeja.