Tacu vinu sejas nebija nekada prieka, kas nozimeja, ka kaut kur ir akis.

"Izsplaut," Vasilijs prasija. – Vai vins ir kanibals? Vai ari si bralis, kuru tikko apmeklejam? Vai vienkarsi greizs? Kas?

"Vasenka ir viens no briniskigakajiem cilvekiem," skumji sacija Marjasa.

Tas nevaretu but skaidraks.

Tad vina paskaidroja, ka briniskigiem cilvekiem ir viena acs piere, viena roka un viena kaja. Kamer vina skaidroja, Khokhlik demonstreja: vins aizvera acis, aizlika roku aiz muguras un supojamies uz viena naga.

– Vai vins, piemeram, visu laiku krit, kamer vins kal? – jautaja Vasilijs. – Tev tas ir jatur, vai ne?

"Kas zina," Marjasa paraustija plecus.
– Vai mes tuvojamies? Tas ir biedejosi, Vasja. Vini ir nelaipni, briniskigi cilveki, kaut ari ne pec savas gribas. No vinu kalves dumiem pa zemi lozna serga, drudzis. Vins apmetas aiz kalna, vins nenak pie mums, un mes ari neejam pie vina.

"Uh-hu," Hocliks piebilda.

"Forsi," sacija Vasilijs, pacela uzacis un saskrapeja pieri. – Labi, pari kalnam – uz kuru pusi tas ir?

Un vins paskaidroja uz vinu kluso jautajumu:

– Nu, tas nav iespejams bez kaleja. Kadam jaiet un japaprasa vinam grabeklis, lapsta, sirpis, naglas, kas vel… Ta nu es iesu.

– Ak, nepietiek! Vai tev nav bail, Vasenka?

"Ja, es," vins paraustija plecus, "es kaut ka joprojam nespeju noticet, ka tas ir pa istam." Tatad – ne, man nav bail. Un tad es esmu vakcinets. Varbut si tava serga mani neuznems.

Tomer vins apstaigaja kalnu piesardzigi. Vins staigaja ilgi – sakuma uz labas rokas stiepas lauki, tagad apaugusi ar nezalem un savvalas pukem. Likas, ka tur klida kads balta terpa, karstaja dumaka gruti saskatams. Vasilijs atcerejas pusdienas speli no speles, ko vins zinaja, un katram gadijumam pasteidzinaja. Un vel padomaju palugt kalejam sudraba zobenu – nu, nevar zinat.

Vilks vinam sekoja un drosi vien to nozeloja. Saule sita nezeligi. Suns skreja ar izkarusos meli un ik pa bridim meginaja apsesties un paskatities uz savu saimnieku: atputisimies, vai ne?

Vasilijs negribeja seit atpusties.

Vini gaja garam mazam darzinam, ari sen pamestam, kur dazi koki bija izkaltusi un staveja kaili, tumsi, un kirsu koki bija saaugusi biezi, ta ka celinu vairs nebija. Vini atkal izgaja plasa plava un, pa to izgajusi, beidzot apgaja kalnu un atgriezas pie vartiem. Marjasa, Khokhlik un Mudriks sedeja turpat, uz akmeniem pie avota, vitolu ena. Vilks uzreiz riksoja tur, udens virziena.

– Nu, Vasja? – Marjasa bazigi jautaja. – Vai vins tiesam ir biedejoss?

"Ja, ka es varu zinat," Vasilijs paraustija plecus. – Majas tur nav. Vai vins tiesam dzivo taja puse?

"Un vinam nav maja, bet zemnica, zemnica," sacija Khokhlik. – ES redzeju to.

Vins gandriz uzreiz to nozeloja, jo ar vispareju lemumu tika nosutits radit celu. Vins gaja, ievilcis galvu plecos un kautrigi solodams ar nagiem, un vina mikstais kazoks ik pa bridim piecelas ka izcilna gar gredu.

Vasilijs sekoja un nozeloja, ka Vilks vinu soreiz nepavadija. Ar Vilku vins jutas parliecinataks, tikai nedaudz.

– Skaties, kalna ir melns! – Khokhlik noradija ar pirkstu, pagriezdamies.
– Tev jaiet tur.

Un vins aizskreja prom, spardidams puteklus. Vins steidzas tik atri, ka, iespejams, uzstadija rekordu. Vasilijs pat nosvilpa.

Vins ari uzreiz neredzeja zemnicu, vins gaja tai garam tris reizes, lidz saprata, ka skatas uz ar zemi un zali aizaugusu sienu, kur durvju vieta bija stabu ierameta bedre. Garie stublaji, noliecoties uz saniem, gandriz nosedza to.

Vasilijs kadu bridi staveja, sakopot savu apnemibu. Tad vins mehaniski pastiepa roku, lai pieklauvetu, un saprata, ka nav neka ipasa, pie ka klauvet.

– Cau, meistar! – vins zvanija.

Mums nebija ilgi jagaida. Kads grozijas ieksa, slakstijas, un, nacis tuvak, vins skatijas ara no tumsas.

Garie mati, lidzigi sausai zalei, karajas lipigos pavedienos un nosedza pusi sejas, plani un sarti. Viena acs bija redzama zem pelekas, pinkainas uzacis, bet ta vismaz bija istaja vieta, nevis piere. Un tur bija tikai viena roka. Ar to virietis atspiedas uz zemes, noliecas.

Vasilijs iepazistinaja ar sevi, bet negaidija atbildi. Pastastiju vinam par rezervatu, bet nedzirdeju ne prieku, ne iebildumus. Es ludzu palidzibu un atkal neko nedzirdeju.

"Mes varetu izmantot vismaz paris sirpju vai, es nezinu, darza skeres," vins teica. – Lai iztiritu ezeru, butu ekskavators ar kausu, bet kur to dabut… Nu, tu esi kalejs, varbut vari kaut ko ieteikt? Jums ir zinama pieredze!

Bet viencainais kluseja.

"Labi," sacija Vasilijs. – Saksim ar kaut ko citu. Varbut tev seit kaut kas pietrukst? Vai jums ir javeido kalums? Panemt amuru, laktu vai ko citu? Dzelzsruda?.. Tu esi kurls vai ka?

Un atkal vins nesanema ne atbildi, ne zimi, ka tiek uzklausits.