Un vina bez nirgasanas piebilda:

– Mes ari keram zivis. Mezs joprojam palidz, ir senes, rieksti, ogas un medus. Vai mums vajag daudz?

Pie pedejas majas Vasilijs paskatijas apkart, ceredams ieraudzit tevoci Dobrjaku, kurs parvertas par laci, tacu vinu nepamanija. Bet otrpus celam divi puisi sedeja uz sadrumstalota, sausa solina, izstiepusi kajas un nagus, lobija seklas. Abam ir lidz pleciem gari tumsi mati, sasieti ar lencitem, identiski krekli bez izsuvumiem.

Vasilijs paskatijas uz savejiem un ar izsuvumiem, atcerejas, ka bija aizmirsis savus dzinsus un sporta kreklu prieksnieka maja, un pamaja ar roku. Ja tas nav ists, tad kada starpiba?

Viens no puisiem skali svilpa, bet otrs iesaucas:

– Eh, Marjasa ir laba, bet ne museja! Vai atradat savu ligavaini? Kas pie velna ir sis pinkains puisis?

"Jus pasi esat velni," Vasilijs laipni atbildeja.

Puisi smejas, it ka vins butu pateicis ko stulbu un tapec smiekligu.

"Neruna ar viniem, nac," sacija Marjasa un pat nepagrieza galvu.

Noplukta saulespuku cepure, aizmesta viniem aiz muguras, nokrita uz cela. Vilks ieblavas, un puisi atkal smejas.

– Kapec jus seit nesakartojat lietas? – Vasilijs jautaja, kad vini jau bija izgajusi no vartiem un devas leja no kalna. No sejienes plava skita zala, ka smaragds, un taluma, netalu no meza, ganijas govis. Mazs ganampulks, desmit galvas.

– Pasutit? – Marjasa velreiz jautaja, vina pat apstajas. – Un ta ir kartiba vietam, kur dzivo launie gari. Par to mes tikam iznemti no labiem cilvekiem.

Vina gaja talak, plasi solodama, un Vasilijs steidzas vinai pakal.

– Un braunijus? – vins nepiekrita. "Es atceros, ka lasiju pasakas, tas ir labas, palidz cilvekiem."

– Labas? – Marjasa samiedza acis. – Tapec man vajadzetu doties pie tevoca Molcana un parbaudit. Varbut tas notiks velreiz.

Vini pastaigajas vel mazliet klusedami, un Vasilijs jautaja, skatidamies apkart:

"Kur ir si zivs, vai jus no tas nebaidaties?" Jo vini nenema pannu…

Marjasa snaca.

– Dienas laika? Pa dienu vins slepjas.

Tagad vina runaja isi un sausi, it ka kaut kas butu sabojajis vinas garastavokli. Varbut vina bija aizvainota, bet Vasilijs nevareja saprast, ko vins bija izdarijis nepareizi.

– Kas notika? – vins jautaja.

Es jautaju, un pasam tas kluva smiekligi. Ja vins to visu iedomajas, tad kada starpiba vispar?

– Kas vareja notikt? "Tas ir labi," Marjasa atbildeja vel sausak ar mirdzosam acim.

Vasilijs paraustija plecus. Vina nevelas runat, ta ir vinas darisana.

Vini gaja pa plavu, kas, rupigak apskatot, izradijas ne tik smaragdaina. Man bija javero savs solis, lai neiekaptu govs glasti, citadi manas kedas bija baltas, par ko bija zel. Tad Vasilijs saprata, ka vakar pabraucis garam sai plavai, neizcelot celu, un pec peldes vel vijas pa ciematu, bet no rita apavi izradijas tiri. Citadi nav, Marijasa meginaja.

Un atkal es domaju: ja vins ir koma vai tamlidzigi, tad vins velti mekle logiku. Iespejams, ka kedas katru ritu klus tiras pasas no sevis.

Un tomer sis mulkibas ievilkas. Labi, ka vins seit nodzivos visu atlikuso muzu, lidz pamostos.

Tas nevar but ists, vai ne? Nu, parka vecaja dala ir pilsetas legenda par slidkalninu. Nu vins noslideja pa cauruli. Nu bija pilns meness, varna ravas, un makonis parklaja menesi, un ko tad? Un kas?..

Citu pasaulu nav, mulkim tas ir skaidrs.

Vasilijs bija iegrimis domas. Ja vins turpina redzet visas sis mulkibas, tas nozime, ka vina smadzenes joprojam strada un vins ir dzivs. Tatad vins varetu pamosties. Atliek tikai izdomat, ka to izdarit. Lidz sim vins bija rikojies ta, ka konkretajos apstaklos skita logiski, bet varbut sis modelis ir jalauz?

Pirmais, kas ienaca prata, bija tas, ka vinam bija jamirst, bet Vasilijs to nometa mala. Tas ir paredzets velakam laikam, ja nekas cits nedarbosies.

Vins apstajas, uzlika rokas uz gurniem, kustinaja elkonus ka sparnus un dziedaja ka gailis:

– Ku-ka-re-ku-u!

Vilks pat parsteiguma iesaucas. Un Marjasa apstajas un paskatijas uz vinu.

– Esi mana sieva, skaista jaunava! – Vasilijs pazinoja, pastiepdams vinai rokas. "Tu paradijies mana prieksa ka tira skaistuma genijs, un man nav dzives bez tevis." Tatad, ko jus sakat? Tik radoss, vai ne?

Marjasa sastinga, tikai skatijas ar plasi atvertam acim, un vinas vaigi kluva sarkanaki. Vasilijs jau cereja, ka vina tagad atvers muti un teiks: "Paciente ir pamodusies!" Un vinas seja, iespejams, mainisies uz kaut ko citu, un aiz ta paradisies slimnicas griesti, nevis mezs un zilas debesis.

– Uh, mulkis! – Marjasa sacija, atgrudidama vinu. – Vai esi galigi zaudejis pratu? Vai tu esi no prata no teta medus?

Vina nebija dusmiga, bet apmulsusi gandriz lidz asaram. Un es nevareju pamosties.