Шрифт:
Vasilijs kliedza vel mazliet. Tad vins meginaja ar zestiem izskaidrot, kas vinam vajadzigs. Tad, atradis zaru, vins, cik vien speja, uzzimeja zeme sirpi un grabekli. Viena acs skatijas, kluseja un nekustejas.
– Uhh! – Vasilijs padevas. – Skaidrs. Varam pienemt, ka kaleja te nav.
Vins atgriezas drums. Diena bija tikko puscela, un tik daudz jau bija noticis, un ceriba uzliesmoja un tad pazuda.
Vai si ir cita pasaule vai delirijs, viens ir skaidrs: jums ir jatiek prom no sejienes, preteja gadijuma jus varat zaudet pratu, izrakt zemnicu kalna mala un sedet tur visas atlikusas dienas. Vasilijs noteikti to nevelejas.
Tiesi vietejiem neko citu nevajag. Virs galvas ir jumts, un jums ir vienalga, vai tas ir necaurlaidigs. Vini reizi menesi atnes humano palidzibu, un tas ir labi. Vinam radas tada ideja, un vismaz kads to novertes! Protams, ir vieglak sedet uz vietas. Drosi vien, pat ja kada brinuma del vins atvers rezervatu un labiekartos teritoriju, vini pat nemeginas. Bet jums joprojam ir jatira, jagatavo ediens un jauztur kartiba. Ir nepieciesami celvezi. Un kadam ir jastrada par eksponatu, citadi ko tur skatities, ja visi slepjas? Uh…
Kad vins sasniedza avotu, vina garastavoklis pilniba kritas. Khokhliks jau kaut kur pazudis, palikusi tikai Mudriks un Marjasa, un no tiem nav nekada labuma… Vini ari gaida, cerot, ka vins ir vienojies ar kaleju, bet ka var vienoties, ja vins ir ka tuksa siena? Butu labi, ja vins iebilstu, ar iebildumiem var stradat, bet Vasilijs nezinaja, ka izlauzties cauri klusumam.
"Luk, mums vajag citu planu," vins drumi sacija, pacela no zemes akmeni un aizmeta to talu prom. – Starp citu, laukuma it ka runaja, ka te izsutits ari cara dels – nu, resnais, skibs un skibs. Kur sis kems tiek turets, vai vins ari ir aizslegts? Godigi sakot, vismaz ielieciet vinu vienu buri un laujiet cilvekiem skatities naudu, un tad mes par so naudu noligsim stradnieku komandu. Ka vinu sauc, Velidur?
Mudriks piecelas un, ne varda nesakot, kliboja prom. Un ari Marjasa pieleca un nosodosi paskatijas uz vinu.
– Ko, Vasja, vai tu nesaproti? – vina parmetosi jautaja, noradot uz Mudriku. – Un pat ja es nesapratu, tas joprojam ir tas pats, ka jus varat ievietot dzivu dveseli buri? Vinam ir gana ar caru, un neviens no mums to nav pelnijis. Ja ta, tad Kazimiram labak butu atnemt mums dzivibas, neka paciest izsmieklu!
Un vina vinu pameta. Vina steidzas pec Mudrika, panaca, apskava vinu aiz pleciem, un vini aizgaja.
Vasilijs apsedas uz akmens, paskatijas uz Vilku un sacija:
– Sasodits. Kapec es vienmer nonaku mulkigas situacijas? Nu, ka es to vareju uzminet, vai ne? Sakuma saka, ka vins ir resns ka muca, un viss greizs, un vispar… Ah-ah-ah, Dievs, es gribu majas!
Vins satvera matus un sedeja vel mazliet. Neviena ideja neizdega, vins ari sastridejas ar visiem, un bija izsalcis – ko vins no rita eda, butu labi, ja divas pankukas. Tagad Maryasha noteikti netiks pabarota.
"Ta isuma," sacija Vasilijs, pieceloties. "Esmu noguris no ta, bet man nav ko zaudet." Vilks, celies!
Un, uzsitot sev pa augsstilbu, vins devas kalna uz vartu pusi.
8. nodala. Vasilijs nepadodas
Tevocis Dobrjaks dzivoja nevis kaza, bet kaza. Sentry. Vasilijs to uzzinaja, staigajot pa maju.
Vins ieradas ar nodomu vel vairak strideties. Noskanojums bija tiesi piemerots. Bet Dobrjaks nolema, ka jau visu pateicis, no iekspuses aizsledzas un tikai ieteica, kur iet.
Tomer neviena no siem virzieniem nebija partikas, un tapec Vasilijs nekur negaja.
– Atvert! – vins spitigi noprasija, klauvedams pie durvim. – Mums jaruna. Atveriet, sasodits!
Bet Kindly pilniba apklusa, it ka vina nebutu majas.
– Nu, ir par velu izlikties! – Vasilijs kliedza. – Es zinu, ka tu esi tur!
Tad vinam ienaca prata, ka Kindly varetu but evakuacijas cels. Vai vins aizies un kur vinu meklet velak? Un tad, staigajot pa maju, Vasilijs satika kazu.
Kaza bija liela, balta, netira, uz saniem izliektiem ragiem. Vins domigi sakoslaja lupas, skieldams dzelteno aci.
Tad vins piegaja uz prieksu, noliecis galvu.
Vasilijs pamanija virvi ap kazas kaklu un tapec vienkarsi paspera soli atpakal, cerot, ka pavada to notures. Un vel viens solis, jo kaza turpinaja staigat…
Virve bija parrauta.
Vasilijs skraidija pa maju. Kaza elpoja pa muguru, sita vina nagus. Vilks jau no talienes glevi ieblavas, bet neiejaucas.
Vasilijs ienaca maja iespaidigi, pa logu, kulenojot, gluzi ka filmas. Kaza vel nedaudz paatrinajas un tad uzvarosi skreja atpakal. Vareja dzirdet, ka vins krak, gaidot, vai Vasilijs atkal iznaks. Vasilijs cereja, ka tas neizdosies, bet katram gadijumam paskatijas uz saimnieku. Vins staveja vinam virsu, uzlicis rokas uz gurniem, tacu skita, ka negrasijas vinu izmest uz ielas.