Vasilijs nodejoja isu, bet energisku deju un uzsita, juzdamies pavisam stulbi (jo ari tas neizdevas), un tad paraustija plecus un teica:

– Labi, es tikai jautaju. Tas ir neiespejami, vai ne? Nu ko tu gaidi, ejam talak.

Un aizgaja.

Marjasa sekoja, bet palika soli aiz muguras, un, kad Vasilijs atskatijas, vina vispirms paskatijas uz mezu, tad uz savam kajam, bet ne uz vinu. Ja viss notiekosais butu ists, var iedomaties, ko vina par to domatu. Noteikti nekas labs.

Tas avots, kas iznaca no zemes pie kalna, skreja talak pa plavu pa gravi un iepluda maza ezera, vai varbut pat purva, dublains un aizaudzis. No attaluma Vasilijs to uzskatija par krumiem klatu izcirtumu, un tikai piegajis tuvak ieraudzija, ka udens mirdz.

Pelekzalaja niedra, to saspiedis, staveja pelekzalais pukis Griska un domigi kaut ko koslaja. Starp citu, vins izradijas bez sparniem.

Acimredzot ari Marjasa vinu pamanija. Elsodama vina paatrinaja gaitu.

– Prece savu noladeto zveru! – viens no niedrem noladeja. – Vins klist apkart, visu mida, biede loznikus!

Vilks ar jautru riesanu metas uz prieksu, un Griska atkapas, bailigi skieldama acis. Blakus pukim Vasilijs ieraudzija vecu viru ar garu zalu bardu un tadiem pasiem matiem, kailu lidz viduklim. Varbut ari no vidukla, bet to slepa udens. Vina tievaja, kruzainaja plauksta sita zivs, kas nokerta aiz astes.

– Griska! – Marjasa iesaucas. – Nu nekaunigi!

Pukis vainigi pamirkskinaja, tad, izstiepdams kaklu, izrava vecajam zivi, un tagad ta it ka atkapas, un tad pavisam neveikli ieskreja lauka, prom no dusmigas saimnieces. Vilks dzenas vinam pakal, rejot, bet driz vien atpalika.

– Jus vinu pilniba izskidinajat! – vecais virs zvereja, kratidams duri. – Vinam vairs nav dzivibas! Staiga apkart un ed, ed zivis, vins ir kaulu edajs, kas vinam vainas? Piespiediet daksinu, un tas ari viss. Bogdasa teica, ka cuska nozaga tavu mazo govi…

– Klausies vina vairak! – Marjasa dusmigi atbildeja, un vinas acis iemirdzejas zala uguns. – Sodien skatijamies, viss ir savas vietas. Bogdass ir tik gudrs puisis, ka nevienu citu neatradisit: saki, lai vins saskaita rokas pirkstus, bet dod vinam divas dienas, un vins to pat neskaitis!

"Un, ja Griska nav nozagusi govi, vins to daris," vecais virs spitigi sacija. – Ar daksinu tas ari viss.

Ar siem vardiem vins pagriezas un nogaja zem udens, tikai pile saka rinkot rinkos. Un vins nesteidzas paradit sevi arpuse.

"Vins nirst," Vasilijs ar cienu sacija. – To es saprotu, elpu!

Vins vel nedaudz staveja, veroja, un vina dvesele iezagas saubas.

– Vai vectevs nenoslika stundas laika? – Vins uzmanigi jautaja Marjasai. – Vins ir mazliet no ta, ar sveicieniem. Vakar vins ielauzas mana pirti…

– Kurs, onkul Mokrous? – vina bija parsteigta. – Vai jus nevarat atskirt udens puisi no bannika? Ejam, it ka man nebutu ko darit, iznemot staigat ar tevi. Tur tas ir, cels, met cilpu pie kapsetas, un tur mes atvadisimies.

Un vina klusi smaidot piebilda – varbut ne Vasilijam, bet tiesi tad, kad vina skali domaja:

– Paskaties, puisis aizrada, bet vins pats baro Grishka zivis…

Vasilijs paskatijas no vina rokas: un patiesam taluma uz zema kalna vareja redzet, iespejams, akmens kapakmenus, un aiz kalna ka spoza josla bija cels. Starp mezu un kapsetu staveja kada maja. Vasilijs domaja, kurs dzivos sada vieta, un nolema, ka tas bus apkopejs.

Vini gaja talak, gar krastu, pa lekno augsto zali un pec diviem desmitiem solu sastapas ar puisi, kurs kaut ko taisija un sedeja uz zemes. Vejs pacela uz augsu gaisu tievu baltu matu skipsnu.

Zens pacela seju ar aka degunu, ar lielam caurspidigam acim. Skatiens nepavisam nebija berniskigs.

– Gudrs! – Maryasa mili teica. "Ja jus nesedetu uz mitras zemes, jus nosaltu!"

– Ko tu dari? – Vasilijs pieklajibas pec jautaja un paskatijas uzmanigak: kaut kadas skaidas, nujas. Vilks ari pienaca klat un nosnaca.

"Korabeliks," zens klusi atbildeja un noglastija Vilka galvu. – Mans vecais izjuka. Es sedesu uz ta un kugos talu prom.

Vina acis, ja paskatas ciesi, bija dazadas krasas: labas bija zilas, bet kreisas, skiet, bija zalas, un vina skatiens devas uz saniem, it ka vinu nepartraukti vilktu pa kreisi. Vasilijs pat pagriezas un paskatijas, vai tur kaut kas nav. Nekad nevar zinat, varbut Griska ielida, vai varbut no kapsetas iznaca Kostomahas, par kuram vakar runaja Marjasa. Bet ne, tur neka nebija.

–Kur tu grasies burat pa so ezeru? – vins uzsmaidija puisim.

"Talu," vins atkartoja. Vins runaja nedaudz nazali, caur degunu.

"Nac mums lidzi, Mudrik," ieteica Marjasa. "Mes aizvedisim Vasju uz cela."

Puika uzmanigi apskatija tiklu uz vinas pleca – sis tikls kaut ko nozimeja, vietejie visu saprata, bet nesteidzas dalities! – pamaj un lenam piecelas, atstajot laivu zale.

"Ejam," vins piekrita.

Tad Vasilijs saprata, ka ir kludijies, sajaucot vinu ar zenu. Mudriks bija kupritis, vina platais kermenis bija noliecies uz saniem, viens plecs augstaks par otru, bet tomer, pieceloties kajas, vins izradijas garaks par Marjasu.