Vasilijs bez vilcinasanas nosvilpa Vilkam un sekoja. Suns negribigi pacelas no zemes. Vinam patika pastaigas, bet si bija parak gara.

Cels nebija labs: visas bedres un bedres, un tik daudz netirumu… Seit jums ir kirbju mizas, riekstu caumalas, abolu serdes, racenu astes un zavetas galotnes – nevis cels, bet poligons. Sur tur dzirksti pelkes. Ir ari govju glasti un kazu bumbinas – un, protams, nagu nospiedumi. Dazas ir loti mazas, piemeram, kazas kajas nav resnakas par pirkstu.

Varbut, ta ir taisniba, likas, ka nebija citas gaismas, iznemot lapu, un prieksnieks nestaveja uz vietas. Vins staiga klibodams. Centieties neklibot pa sim bedrem.

Vasilijs skatijas tikai uz celu, lai nejausi kaut ko neiekaptu un nepaklutu, un tapec neko citu apkart nepamanija. Ja, vinu neintereseja, vina galva bija aiznemta ar kaut ko citu.

Vins visu laiku atcerejas, ka noslideja leja no kalna un atradas puka mute – un visu muzu nespeja notvert bridi, kad viss nogaja greizi. Kas ar vinu notika? Ta vins uzrapas kalna… Nu ne, neviena nebija tuvuma, un Vilks to butu sajutis. Tas nozime, ka versija, ka vinam sasists pa galvu, vairs nav speka.

Ko tad, vai tava sirds ir slikta? Ar sadu rezimu viss ir iespejams, bet kads kauns… Un pirms tam vins atcerejas senu pilsetas legendu, ko berniba dzirdejis no Paskas, un tagad vins iztelojas citu pasauli.

Vai ta ir iztele? Panemiet yrku – ja, Vasilijs nekad agrak nav dzirdejis tadu vardu!

Si doma vinu parsteidza tik loti, ka vins pat apstajas, pakratija galvu un sacija:

– Nu ne, sasodits!

– Kas vinam kais? – prieksnieks pusbalsi jautaja meitai.

"Es tev to teicu, svetita," vina tikpat klusi atbildeja. – Un izsalcis, laikam. Redziet, vins turpina izteloties pankukas. Rit vajadzetu izcept, es jau devu vardu.

Bet Vasilijs vinos neklausijas. Vins jau domaja, ka smadzenes, iespejams, spej atcereties jebko un pec tam to atgut. Varbut vins zina par tirgu no bernu pasakam. Vai nu es reiz izlasiju rakstu interneta, vai ari patiesiba izdomaju pats. Caurums-caurums! Bet tomer attistas interesants stasts, pat ja tam nav logikas. Agrak vins centas rakstit tikai radosas lietas, bet varbut vina gramatas butu izdevusas.

Pa to laiku vini sasniedza prieksnieka pagalmu. Ka teica Maryasa, tresa maja, tur nav ko iet. Dabiska buda, tumsa ar vecumu. Tikai muzeja izstade “Slavu dzive”.

"Nu, naciet ieksa, jus busiet viesis," Tihomirs aicinaja.

Iekspuse izradijas vel tumsaks. Prieksnieks aizdedzinaja tievu zarinu, kas bija iesprausts sienas plaisa, un nodzesa lapu. Sakuma Vasilijs klepoja – buda bija dumi —, vins noslaucija asarainas acis un ieraudzija garos plauktus ar katliem un pec tam plits tumso dalu sturi un solinus, kas klati ar svitrainam celiniem. Kaut kur, neredzami, Vilks smagi elpoja.

– Kas dzivnieku ielaida maja? – prieksnieks piekera sevi. – Vinam nav vietas maja! Nu es iegaju pagalma…

"Vins ir majdzivnieks," Vasilijs piecelas par suni. – Ja, tava vieta jau ir netira, skaties, visa grida ir noklata kaut kadiem putekliem. Jus tacu neslaukat, vai ne?

Marjasas acis iemirdzejas. Acimredzot vina bija aizvainota. Tad Vasilijam ienaca prata, ka vina ir atbildiga par sis majas uzkopsanu. Un vinam ari likas, ka, ejot ciemos pie kada, laikam labak tadas lietas nerunat – bet kad vins pedejo reizi kadu tur ciemojas? Ja, iespejams, tas bija tad, kad es vasara iesaistijos Pashka-Sprot. Paskam vareja strupi pateikt: “Nu, tev ir cukkuts!”, Un vins atbildeja tikai: “Gi-di” un pakera no kresla nejausi izmestas lietas, lai atbrivotu vietu viesim. Paska neapvainotos.

Un Tihomirs jau bija atveris durvis un kliedza Vilkam:

– Nu ej prom no sejienes!

Vilks piecelas kajas, kratijas un ar jautajumu paskatijas uz savu saimnieku.

Vasilijs jutas aizvainots.

"Ja jums nav vietas sunim, tad es ari iesu." Man vins ir majas, es nekad neesmu vinu atstajis uz ielas, bet seit jums ir velns zina, kas notiek. Cits spoks vinu apedis!

– Kurs vinu tur edis…

– Ja, jebkurs, pat jusu pukis!

Maryasha pat mainija savu seju. Vina paskatijas uz mani ta, it ka tu apsoliji to neatdot!

"Man nebija laika seit noklut…" Vasilijs spitigi turpinaja un izvilka piedurkni, joprojam slapjs no siekalam.

– Maza! – Marjasa vinu partrauca un nostajas prieksnieka prieksa. – Vai tiesam mes nevaram kaut ko atstat uz vienu nakti? Tad mes viniem atradisim citas majas, bet tagad vini ir nogurusi no celojuma…

Runadama vina pastiepa roku pie durvju roktura un ari to satvera.

"Musu viesis," vina elsoja caur zobiem, velkot durvis sev preti, "vins vel nav pieradis pie jaunas vietas, vins ir nelaimigs, vinam ir smaga sirds, bet ar uzticigu zveru bus vieglak!"

– Ko tu, meitin, – prieksnieks ar pulem iebilda, izstumdams durvis, – vai tu tagad izlemsi mana vieta, ko aicinat maja, it ka es nebutu budinas ipasnieks?

– Tikai uz vienu nakti! – Marjasa kluva spitiga, tagad ar abam rokam satverot kronsteinu un velkot no visa speka, pat sastiprinot sevi ar kajam.

– Un tad ko? – vinas tevs pacela balsi un atspiedas ar plecu pret durvim. – Sodien ir suns, rit tu ielaidisi Grisku? Nu nestridies!

Vasilijs domaja, vai vini nenoplesis rokturi.