Tad Marjasa atlaida durvis, un prieksnieks, nespedams pretoties, izripinaja slieksni. Durvis uzreiz aiz vina aizveras.

"Tu iesildi viesim pirti," Maryasa mili sacija un atri pavilka aizbidni.

– Ak!.. – no arpuses atskaneja rukona.

"Cinies un cinies," kads vaimanaja taluma. – Es busu sasodits!

"Ak, tu demoniska meitene," vaditajs pabeidza cukstus. Acimredzot vins baidijas no lastiem. "Es apsildisu pirti, bet mes ar jums runasim savadak." Es atceresos tevi un Grisku, un to, ka tu naktis klist apkart, es visu atceresos.

Skita, ka soli virzas prom no durvim. Marjasa sastinga, pielikusi roku pie rikles, smagi elpodama. Tad vina bezpalidzigi paskatijas uz Vasiliju.

"Ar to nepietika, ka jus par mani stridejaties," vins teica. – Nac, atver durvis, es ar vinu parunasu.

– Ak, tu vinu nepazisti, Vasja! Vinam ir skarbs raksturs, smaga roka…

– Vai, jusuprat, man ir bijis maz problemu klientu? Atveriet, es izlemsu.

Un Vasilijs meginaja attelot parliecinatu seju – ar skieletu aci, ar nekaunigu smaidu. Parlieciba, ka saka, ir puse no cinas.

Vins negaidija, ka Marjasa peksni atkapsies no vina, sniegsies pec naglas – un vinas paceltaja roka paradisies panna.

– Herod, tu noladetais! – vina raudaja. – Ak, nelietis, slepkava!

Pirmais sitiens iekrita pa plecu. Vasilijs aizsedza sevi ar rokam un atkapas.

– Ko tu dari? – vins jautaja. – Ak!

Ari Marjasas roka bija smaga. Un vina temperaments acimredzot nav labaks. Pat Vilks nobijas, vaimanaja un metas zem galda. Vasilijs tur nokluva viena leciena.

"Pagaidi," vins ierosinaja, ejot ap galdu rinki un uzmanigi parliecinoties, ka meitene nepienak parak tuvu. – Parunasim! Kapec tu man uzbruki?

Marjasa viltoja pa kreisi, tad pakapas pa labi.

"Tev un man nav par ko runat, nelietis!" Es nezinaju, ka slepkava mani sveicinaja!

– PVO? Ko tu dari?

Tad Marjasa metas uz prieksu tiesi pari galdam, un vinas panna bija pavisam tuvu. Vasilijs atkapas, atduras pret solinu, zaudeja lidzsvaru un nokrita. Pa celam sasitu astes kaulu un nodiraju muguru.

Tiesi taja bridi durvis nolauza enges un nokrita, radot skalu troksni. Veja brazma satricinaja jau ta vajo gaismu. Uz slieksna paradijas varena prieksnieka figura.

– Kas seit notiek? vins noruca.

"Nedusmojies, mila," Marjasa ludza, lukodamies apkart, "bet es nezinaju, ka musu viesis ir brass virietis." Vins teica, ka atrisinas tevi…

– Vai tas ir vins? – Tihomirs saubigi jautaja.

"Es teicu, es parunasu," Vasilijs ievaidejas no gridas. "Jus seit varat izlemt jebkura vieta… Tas ir, sasodits, es dodos prom no sejienes."

– Sasodits, vins saka, ka nokrita uz gridas? – nomurminaja prieksnieks, saskrapeja pakausi un steidzigi piebilda: – Need no gridas! Atstajiet to, mes to iedosim Griskai vai iemetisim jusu sunim.

Un atkal vins klusi nomurminaja:

– Un ta, nabadzite, un tu ari esi vina panna… Vienkarsi pasaki vinam, atrodi vinam tiru kreklu un bikses, un es vinu aizvedisu uz pirti. Talu prom no tevis. Citadi tavs raksturs ir vess, roka smaga un atra, bet kakis no prata raud. Tapat ka Griska, tu ar vinu saprati!

Marjasa snaca.

Vinas tevs piegaja klat, izvilka Vasiliju no galda apaksas un ieveda svaiga gaisa. Vilks ka peleka ena steidzas viniem pakal.

Uz pirti vel bija jaiet kajam. Vina staveja mazliet mala – varbut ne saimnieka, bet parasta.

– Kas tevi nogalinaja? – ar priecigu gaidisanu jautaja tieva balss no tumsas. Vasilijs neredzeja, kas tas bija.

– Neviens! Liec mani miera, – prieksnieks vinam pamaja ar roku.

Tikai pie pirts vins beidzot atlaida Vasiliju, paberzeja saposo elkoni un paskatijas apkart. Vilku tuvuma neredzeju. Vins zvanija un staigaja apkart, bet suns nereageja.

Vasilijs ieskatijas pirti, kur Tihomirs jau kurinaja uguni zema krasni. Tam nebija skurstena, uz plakanas virsmas guleja galvinu lieluma akmeni. Liesma, uzliesmodama, apgaismoja melnas sienas, uz kuram karajas cirtaini zalas slotas.

"Un jums ir zogs," Vasilijs iesaka, paklupa udens spaini un noelsas.

– Sedies jau, nabadzite, pirms galigi kropli! Ko tu ar to doma, zogs?

– Ciets? – Vasilijs nosvila, kustinot kaju pirkstus un censoties saprast, vai vins to salauza vai ne. – Mans suns aizbega…

– Suns aizbega? Es atradu kadu, no ka baidities! Vins nobiedes ikvienu, ko gribes, Jarcuk!

– Kapec Jarcuks? Parasts jaukts. Kaut kas no taksi, noteikti…

"Ak, nabadzite," prieksnieks pakratija galvu un pacietigi paskaidroja: "Ja suns pirmo reizi atved suni un pirmais atved suni, un tas suns ari atved laika un ari ar suni, tad jarcuks piedzimt no si suna." Vinam ir balti plankumi uz uzacim, bet vispar nav plankumi, bet acis, ar kuram vins redz visus launos garus, pat neredzamos, kas ir apslepti cilveku acim. Vinam ir vilku ilkni, un zem adas ir divas odzes. Vins var nogalinat raganu…