– Nu. Vai tas nozime, ka vins ir ari launais gars?

– Mes zinam darijumu! – prieksnieks pamaja. – Vins ir Berendejs.

– Un kas ta par profesiju?.. Nu, kas tas par amatu?

– Vai tas tiesam ir amatnieciba? – Tihomirs bija parsteigts. – Vins parversas par laci. Tapec vins dzivo netalu no nomalem, un, ja kaut kas notiek, vins dodas meza.

– LABI. Un vins iet pa ielu, tik gars, ar dzeltenam acim?

– Labi?.. Es nezinu taco… Ah! Mryak, ta vajadzetu. Tiklidz list lietus vai savelkas migla, vins staiga apkart, lejot udeni. Paskaties, celi neizzust. Vai varbut jus atduras pret stabu.

– Labi, ka ar pirti? – Vasilijs nolema. – Tads vecis ar zalu bardu…

Marjasa noelsas, aizsedzdama muti ar roku:

– Banniks! Tet, vai tu vinam neteici, lai neaiztiek cieminu? Es saja stunda sildiju pirti un par to nedomaju!

"Ja, es, tas ir… kaut ka," vaditajs vilcinajas. – ES aizmirsu. It ka viesi piestatu biezi! Es pati butu ar vinu runajusi. Citadi neprasam tetim, ka pa naktim klist, ka saukt cieminus, teta atlauja bezjedziga, bet ka glaimot bannikam, ta uzreiz "teti, teti"! Oho!

Vini stridejas.

Vasilijs atcerejas pankukas, atjedzas un redzeja, ka mazie velnini nes prom priekspedejo: sarulleja, uzlika uz pleciem ka balki un vilka kopa. Pamanot vina skatienu, vini noelsas un spraucas, uzlekdami uz solina. Vilks uzreiz uzleca viniem virsu. Mazie velnini ciksteja, metas zem sola, un pankuka, ko vini iemeta, pazuda suna mute. Vilks apmierinati pamaja ar asti un paskatijas uz saimnieku, laizidams vina lupas: vai vinam dos vairak?

"Tu tiksi gala," Vasilijs vinam teica un pats pabeidza pedejo pankuku.

Tobrid strids sasniedza tik talu, ka Marjasa atsita ar plaukstu pret galdu, piens izlija no kruzes un uzleca no sedekla.

– Labak butu uz udens, ja nav kur speku likt! – prieksnieks vinai uzbruka.

– Un es gaju bez tavam noradem, vai tev tas ir skaidrs? Seit!

Un Marjasa, griezoties apkart, satvera spainus no sienas un izlidoja no majas, pirms Vasilijs paspeja piedavat palidzibu. Vins vienkarsi piecelas, saprata, ka nevar tikt lidzi, un apsedas. Un Vilks atzimejas kopa ar meiteni un labprat devas pastaiga. Vins auloja ar asti gaisa.

Vasilijs nolema, ka suns nepazudis un nezvanija.

– Kas tas par ciemu vispar? – vins jautaja saimniekam. Laba nozime to vajadzeja zinat jau sen, ja vien Vasilijs ticetu, ka viss notiek pa istam.

– Vai jus neesat dzirdejusi par Perlovku? – vins bija parsteigts. "Ko, vini par to nezina jusu dienvidu zemes?"

– Ja, es to dzirdu pirmo reizi.

– Ta nevar but taisniba! Pastastiet man velreiz, jus nepazistat caru Borisu.

"Es joprojam nezinu," Vasilijs pacela rokas. – Isak sakot, es pat nevaru iedomaties, ka izskaidrot… Vispar es iekapu caurule, izkapu – un nokluvu seit. Kautkadas blenas. Es ta domaju, esmu koma vai ari sapnoju par tevi. Tas tiesam nevar notikt, vai ne?

Prieksnieks ilgi un domigi skatijas uz Vasiliju. Tad vina brunas usas sakustejas, skatiens noskaidrojas, vins teica: “Ak!”, piecelas un aizgaja, pakeris kaut ko no plaukta. Driz vins atgriezas un nolika uz galda kaut ko lidzigu platai un dzilai blodai ar vienu rokturi zirga galvas forma. Un tad no plaukta vins panema koka kruzes, lielas un apalas. Vasilijs majas dzera kafiju no lidzigam, tikai sis bija bez rokturiem.

Bloda kaut kas slakstijas.

"Es pagatavoju medu, tas ir tikko nogatavojies, tas ir raudzets," Tihomirs klusi sacija un slepti paskatijas apkart. "Ja tikai Merjasa nebutu paradijusies un uzzinajusi… Nu, ja vins uzradisies pie ezera un meitenem, tad mums bus laiks iedzert un parunaties." Un saruna, es redzu, norites ta, ka bez medalus neiztiks.

Panemis kruzi, vins iznema no blodas, un Vasilijs atkartoja pec vina. Medus bija zeltains, caurspidigs un smarzoja pec medus un garsaugiem.

"Nu, mes ar Borisu bijam ierocu brali," prieksnieks iesaka, drumi skatidamies uz saniem. – Vini vajaja stepju laudis, ak, tie bija krasni gadi… Tagad viss ir kluss, bet ka es biju jaunaks, un dienvidu zemes… Nu, vai jus zinat par dienvidiem?

Vins paskatijas uz augsu.

Vasilijs paraustija plecus.

– Ja, es nemaz neesmu no sim tavam zemem. Mes to pienemsim no citiem, loti attaliem. Ka tad ir ar dienvidu zemem?

– Kas? Starp princa braliem notika strids, Vadims pienaca pie mums un ludza palidzibu. Mes palidzejam… Mes ar Borisu toreiz bijam ka brali, kuri zinaja, ka ta iznaks… ja.

Tihomirs viena raviena notecinaja kruzi, noslaucija blondas usas, noputas un atkal panema medu. Vasilijs ari iedzera malku: saldo udeni, un tas ari viss. Tomer vins joprojam atcerejas vakardienas kvasu, tapec nolema nedzert parmerigi.

Un prieksnieks apbedinats izleja savu dveseli. Vins stastija, ka vina dzive risinajas ka pasaka: vinam bija svainis, milota sieva, un valstiba kluva stipraka, visi vina ienaidnieki tika piekauti. Tacu naca tikai sausmiga nelaime – vai nu kads laundaris bija greizsirdigs un nodarija postu, vai varbut vina bravuriga viena acs laime pati pamanija un planoja vinam kaitet.