Шрифт:
"Ja, ja," Vasilijs izvilka, atspiedies pret sienu un salicis rokas uz krutim. Delirijs ir tiesi tads pats ka delirijs, bet vai tas nav ieildzis parak ilgi?
"Un neatbalsties pret sienu, ta ir klata ar sodrejiem."
Vasilijs atri atravas. Lai gan kas tur jau ir, pec puka siekalam.
Vins gribeja pajautat prieksniekam par so ciemu – tikai prieka pec —, bet pirti vairs nevareja paelpot. Visi dumi gaja ieksa. Vasilijs nedaudz pavera durvis, lai dumi varetu nedaudz izplust, un, padomajis, pats izgaja ara.
Marjasa atskreja, iegruda vinam rokas drebes un tikpat atri pazuda. Acimredzot vinai joprojam bija kauns no cepamas pannas.
– Nu, tava pirts ir gatava! – Tihomirs teica, izejot ara. – Vai tu pats taisies tvaicet, vai man tev japalidz?
– Vai es esmu mulkis, vai ka? – Vasilijs atbildeja. – Es neesmu stulba, es varu tikt gala.
Un vins apnemigi devas uz pirti.
3. nodala. Vasilijs dzer medu
Vasilijs pamodas no ta, ka kaut kas ritmiski nospiez vina krutis.
"Tiesi ta, filmesanas laukuma es nogibu," vins atcerejas, vel neatverdams acis. – Tatad vini mani atrada. Vai ari Vilks kadu atnesa.
Likas, ka pats Vilks turpat netalu ruc, klusi un dusmigi, it ka vinam tiktu atnemts kauls.
"Vini to izsukne," Vasilijs turpinaja domat. – Netiesa sirds masaza… Ja, es elpoju. Un es gulu uz kaut ka miksta. Jau slimnica, vai ka? Vai vini lava Vilkam nakt man lidzi? Vai ari es joprojam esmu masina?
Jautajumu bija daudz, tapec Vasilijs atvera acis.
Jautajumu bija vel vairak.
Sakuma vinam uz krutim lekaja kads kaka lieluma, ar siku viltigu cilveka seju, saburzitu, dures lieluma, tikai deguna vieta cukas penss. Pamanijis, ka Vasilijs ir pamodies, cukas degungals apgriezas un pacela asti, paradot savu sarto kailo dibenu, kas parklats ar retu peleku kazoku. Vins to ari grieza uz visam pusem.
Vasilijs uz bridi pat bija parsteigts. Tad vins ar plaukstu uzsita cukas sejas virietim pa muguru, un skana saka zvanit.
– Cau, onkul! – vins iekliedzas, ripot prom. – Par ko?
Vasilijs atvilka aizkaru, apnemigi izkapa no gultas, ar kajam iekrita tuksuma un izstiepas uz gridas.
“Ej gulet, ej gulet,” vins noveloti atcerejas Tikhomirova vardus. “Pati karaliska vieta!”
Vilks jau ap vinu rosijas, snacas un luncinaja asti. Vasilijs nolema vel mazliet pagulet. Piespiedis vaigu pie salmiem klatas gridas, vins skumji pardomaja dzivi.
Nemiet, piemeram, to, kas notika pirti – tas ir kauns, un tas ari viss. Vasilijs, protams, teica, ka saprot, un atteicas no palidzibas, bet nesaprata, ka nomazgaties. Ir udens kubls, bet udens ir ledusauksts. Sie tvaiki, joprojam ir dumi, jus pat nevarat aizrities, jus neko nevarat redzet. Bez ziepem, bez velas lupatinas. Vasilijs kaut ka berzeja sevi ar slotu (ko vins vareja darit?), noskalojas ar aukstu udeni, tad atkal panema slotu, un ta nebija slota, bet gan kada barda. Zals. Vasilijs pavilka, negaidot loms, un pat izvilka kadu kailu vectevu no tvaika makoniem. Ak, ka vins ciksteja… Ta vins aizskreja uz nakti, valkajot to, ko vina mate dzemdeja.
Kauns. Drosi vien tas bija kaimins. Vins bija vecs un nesaprata, ka pirts vinam nav apsildita. Demence ir tik liela katastrofa, ka jus to nenoveletu savam launakajam ienaidniekam.
Suna mele parskreja pari vina sejai, un Vasilijs noversas, bet nepiecelas. Vins skumji noputas, gulot uz vedera, un puta pa salmiem. Vina aizlidoja.
Vins nevienam nestastija par savu kaiminu. Cereju, ka ari vins nesudzesies. Vins steidzigi nomazgajas, gerbas tiras drebes, domaja par atgriesanos maja – bet kur ir ista maja, vins nevareja saprast. Vinu ir tik daudz, un nav nevienas zimes. Viniem vismaz vajadzetu darit “Uz direktora namu” vai kaut ko citu. Ta es klainoju pa apkartni, lidz satiku vienu no vietejiem, tik garu. Vins skatijas, vina acis bija dzeltenas. Vins neteica ne varda, bet veda uz pareizo maju.
Vilks naca no otras puses un velreiz nolaizija manu vaigu. Vasilijs aizsedza galvu ar rokam.
Suns nav mulkis, vins atgriezas maja, un, kad saimnieks zaudeja visas kajas un atnaca, dusmigs un nicinams, Vilks jau bija piedzeries, paedis un gulejis silta vieta pie krasns. Un Vasilijam bija palikusi tikai maize un kvass. Raudzets. Vins uzreiz nesaprata, un tad… Divas dienas tikai pie kafijas, kad vins normali guleja, vins pat neatceras, bija noguris ka suns. Ak, ko vins dziedaja?.. Kaut kas par vampiru veca baznicas pagalma?.. Sasodits, kapec es atcerejos!
Kads mazs apmetas par vina muguras lejasdalu, un Vilks uzreiz kluva modrs un leca. Es nepaspeju – tievi, daligi smiekli izritinaja ka zirni un apklusa zem sola. Vareja dzirdet, ka Vilks no nepacietibas cikst, skrapejas ar nagiem, un vina kepas bija isas.
Vasilijs atkal noputas, skali un ilgstosi, ieliekot taja visu savu dveseli, un nolema piecelties. Preteja gadijuma ipasnieki ienaks un vins gules uz gridas.
Un vini sedeja pie galda. Var redzet, ka vins lidoja viniem prieksa un vini sastinga ar kruzem rokas. Marjasa atbalstija vaigu uz rokas, un vini abi skatijas vina.