Kad vina no rita ieradas skola, netalu no lievena vinu sagaidija skolas direktors un virietis, kurs izskatijas 35 gadus vecs, nedaudz virs videja auguma, tumsmatains, izskatigs un parliecinats par sevi.

– Kapitolina Maksimovna, iepazistieties, tas ir Igors Nikolajevics, uznemuma direktors, kurs veiks remontu musu vieta. Es tevi pametisu, un tu pats vienosies, ko darisi ar biroju. Es gribu teikt, ka ir nolemts veikt pilnigu jusu biroja remontu,” un Svetlana Vasiljevna aizbega.

Papildus remontdarbiem Kapitolina jau sen bija velejusies parveidot biroju, ko vina ieguva, kad ieguva darbu. Pirmkart, vina gribeja apgriezt rakstamgaldus, lai gaisma uz tiem kristu no pareizas puses. Vina ari velejas izveidot plauktu bloku, kas aptvertu visu sienu, jo tajos divos mazajos vecajos skapjos ar cikstosam durvim, kas vienmer veras, nebija visas gramatas un rokasgramatas, kuras vina velejas ievietot biroja. Un es gribeju izveidot sev ertu darba vietu. Vina vairakkart domaja, ka iekartos savu biroju, un tagad vinas sapnis varetu piepildities.

Vina pastiepa roku Igoram Nikolajevicam.

"Sveiki, mani sauc Kapitolina Maksimovna," un vina nosarka.

Vina jau bija pieradusi, ka vinas vards visiem lika pasmaidit, bet virietis ar nopietnu seju uzmanigi satvera vinas roku saveja un viegli to pakratija.

– Esmu loti gandarits. Tagad tik neparasts un rets vards. "Man atgadina pavasari," vins atbildeja, redzot vinas parsteigto skatienu. – Tas izskatas ka “piliens”, ka pavasari pilieni.

Vina vel vairak nosarka no vina vardiem un steidzas atnemt vinam roku.

– Ejam uz klasi, es tev paradisu, ko velos mainit.

Tikai tagad virietis pasmaidija un pamaja vinai ar galvu.

– Ludzu, pagaidisim mazliet. Tagad ieradisies mani stradnieki, es gribeju, lai jus visas savas idejas izstastiet tiesi manam meistaram, kurs seit komandes.

Vins paskatijas pulksteni.

– Viniem vajadzetu ierasties jebkura bridi. Maksimalais, apmeram piecu minusu laika. Mans Arsenijs Fomics ir loti atbildigs,” vins paskatijas apkart un pasmaidija. – Un tur vini nak.

Ap likumu paradijas neliels zils mikroautobuss ar uznemuma logotipu sanos un piebrauca pie skolas lievena. No tas iznaca sesi cilveki, gerbusies vienados darba apgerbos ar tadu pasu uznemuma logotipu uz jakam. Viens no viriesiem piegaja pie Igora Nikolajevica, sasveicinajas, pec tam pastiepa roku Kapitolijai un loti uzmanigi to paspieda.

"Mes esam gatavi doties," vins zinoja. "Paveli, saimniece," un piemiedza aci.

Kapitolija kopa ar brigadieru un diviem citiem stradniekiem iegaja sava kabineta. Igors Nikolajevics viniem sekoja un veroja, ka meitene ar entuziasmu stasta Arsenijam Fomicam par savam idejam. Vins klausijas un pamaja, piekritot, un pat ieteica kaut ko, lai padaritu to vel labaku. Skolotajas seja taja bridi bija tik skaista un gariga, ka Igors nevareja atraut no tas acis. Pec izskata visparastaka meitene, ne vecaka par divdesmit, gaismataina, ar parasto “skolotajas” frizuru “bulcina pakausi”, bet vinas tumsi zilas acis dzirkstija tik neparasta gaisuma un laipniba, ka neizprotami gara.
– viriesa dvesele rosijas aizmirsta sajuta, kas atgadina maigumu, entuziasmu. Tad vins pamanija, ka vinas seju, skiet, veidoja talantiga telnieka milosa roka, glita, loti maiga, it ka no iekspuses mirdzosa. Un vina loti jauki nosarka, kad pamanija vina skatienu uz sevi.

Vins neiejaucas saruna starp skolotaju un vina meistaru, veroja vinus no malas, tacu vinam bija sajuta, ka sis meitenes siltums vinu apnem, liekot vina sirdij pukstet straujak. Kad vina atvadijas no stradniekiem, vins aizveda meiteni uz lieveni un piedavaja braukt majas. Vina atkal jauki nosarka un atteicas. Igors nolema neuzspiest notikumus, jo vinam joprojam bus laiks ar vinu runat un labak iepazit. Vins stingri nolema pats, ka noteikti daris visu, lai si meitene klutu par vinu.

***

Kapitolija gaja majas un atcerejas Igoru. Vina redzeja vinu tur klase, kas vinu veroja. Vina fiziski juta uz sevi vina skatienu, kas lika vinas sirdij pukstet straujak, tacu vina centas to neizradit. Kapitolija diez vai piespieda sevi nereaget uz vina uzskatiem un speja vienoties ar brigadieru, kurs izradijas absoluti briniskigs cilveks un pieredzejis specialists, un parrunat visu, ko vina veletos darit sava klase. Vini vienojas satikties pec divam nedelam un atvadijas.

"Nu, kapec vins uz mani ta skatijas? – meitene nemitigi domaja. – Un kapec jus piedavajat to istenot? Vai es vinam patiku? Nu, tas nevar but, Vins ir tik izskatigs, un es esmu tik… parasta. Ja vins gribes, vinam bus tik daudz meitenu, ka vinam nebus kur likt.

Aizmigdama vina nemitigi redzeja vina acis, kas vinu ciesi veroja, ar skatienu ieklustot vinas dvesele.

Kad vina pec divam nedelam ieradas skola, lielaka dala darba klase bija pabeigta. Griesti bija mirdzosi balti, nomainiti logi, sienas nokrasotas jauka gaisa persiku krasa, grida iztirita un svaigi lakota. Arsenijs Fomics smaidot klausijas vinas sajusminatajos vardos un apmierinati pamaja ar galvu. Tagad palika svarigakais – iekartot biroju pec vinas idejas.

Kamer vini runaja, atveras durvis un ienaca Igors Nikolajevics. Vins sarokojas ar brigadieru un veltija vinai savu spozako smaidu, kas lika vinai atkal nosarkt lidz pasam matu saknem.

"Kas ar mani notiek," Kapitolija sadusmojas, "kapec es ta nereageju uz so virieti? Un kapec vins ta skatas uz mani?

Vina atkal saravas un paspeja pabeigt sarunu ar brigadieru, tad atvadijas lidz nakamajai tiksanas reizei pec nedelas un izgaja ara. Igors vinu panaca uz ielas.

"Kapitolina Maksimovna, pagaidi," vins vinu sauca. – Es gribeju tev kaut ko uzdavinat.

Vina apstajas un ar izbrinu veroja, ka vins no savas dargas masinas aizmugureja sedekla izvilka lielu baltu un roza rozu puski. Vinai truka runas, kad vins piegaja pie vinas un pastiepa ziedus.