Шрифт:
Tihomirs ar lepnumu izrunaja savus pedejos vardus.
"Ta tas notika," vins pabeidza. "Mes seit dzivojam starp launajiem gariem, kuriem nebija laika aizbegt un kurus nokera Kazimirs." Mums ir lauks un ezers, kapseta un mezs. Robezas ir apburtas, no sejienes nevar tikt prom, ja esi trimdinieks. Bet cilveki no kaiminu ciemiem var brivi staigat, bet kurs to velas? Viens no viniem pamanija Marjasku pie ezera, vins kadu laiku atnaca, un tad vinu satika udenszales, vai ari vins uzduras Griskai, un vins vairs nenak. Tapec es nesaprotu, ka tu pats seit nonaci, ja nemaz neesi no musu zemem? Varbut kada magija?
"Varbut," Vasilijs piekrita.
– Kas man ar tevi jadara? – prieksnieks domigi nodomaja. – Citadi paliec. Mes jums sakartosim maju…
– Man ir sava maja. "Tas ir manu vecaku dzivoklis," sacija Vasilijs un atcerejas vinu teikto: ja jus nonaksit nakamaja pasaule, nekad nepiekritiet palikt.
"Es iesu," vins steidzigi piebilda un piecelas. – Ir pienacis laiks man.
– Kur tu ej, nabadzite? Vai jus vispar zinat, uz kuru pusi iet?
– Viss kartiba, es neesmu stulba, es to izdomasu.
Tad no ielas atskaneja suna riesana. Prieksnieks steigsus satvera blodu, kura jau midijas mazie velnini un velnini, un nosvieda to uz plaukta. Steidzigi, gandriz pazudis, vins tur nolika ari kruzes un pastuma tas talak. Kad Marjasa ar spainiem paradijas uz slieksna, Tihomirs jau sedeja pie plits un sita nuju.
– Ak, mana mila meita ir atgriezusies! – vins priecajas. – Tev ir ko darit. Pavadi musu viesi lidz pagriezienam uz Niznije Pestrushki, vai ne?
Un vins piemiedza aci.
"Es dzeru," Marjasa uzmineja. – Tu man devi vardu!
– Tas ir ta, it ka jus dzertu medu! Tatad, mans kakls kluva slapjs, maja nav udens. Kad es tevi vel gaidu, es eju un sajusminos… Virieti, es saku, vajag atlaist!
Marjasa samiedza acis.
"Es tevi aizbrauksu," vina nelaipni teica. "Kad atgriezisos, es noskaidrosu, kur jus slepjat so nekitribu, un es to izlesu!"
"Nu, laimigi," Vasilijs atvadijas.
Tihomirs piecelas un uzsita vinam pa plecu, it ka apskadams vinu.
"Tu paturi vinu tur, un es vinu paslepsu," vins cuksteja un skali piebilda:
– Esi vesels, Vasja, lai tev viegls cels!
4. nodala. Vasilijs skerso robezu
Pirms dosanas cela Marjasa pakera tiklu, kas karajas pie sienas zem plaukta.
"Ka tu doma, ka?…" prieksnieks noslepumaini jautaja un pamaja uz Vasiliju.
"Redzesim," vina drumi atbildeja.
Uz ielas, protams, pirmais, ko Vasilijs jautaja par tiklu, bet Marjasa to tikai pamaja.
"Tur mes redzesim," vina izklaidigi sacija un tad, uzmundrinajusies, jautaja: "Kur jus dodaties?"
"Mes tur redzesim," Vasilijs vinai atbildeja tada pasa toni.
Vins pats vel nezinaja atbildi. Es tikai cereju, ka tas viss beigsies, un vins pamodisies, un visam bus vienkarss izskaidrojums. Viss, ko vins drosi zinaja, bija tas, ka vins pametis. Un varbut vins nekad muza nestradas reklamas industrija, nu, pie velna.
Dienasgaisma ciems izradijas pavisam nozelojams un netirs. Majas, zemas, no balkiem, pelekas no lietus un veja, staveja tuvu viena otrai, veidojot sauru liku ielu. Jumti – visi bez skursteniem – bija klati ar planiem deliem, kas bija sabidijusies uz saniem un bija tik nolietojusies, ka tos uzreiz nevareja atpazit ka delus.
Aiz majam vareja redzet saknu darzus, parsvara lidz viduklim aizaugusi ar nezalem. Starp so zali dazviet skumji staveja abeles un kirsi, un vienuviet, kaut ka notiriti, dazi trausli augi, kas izlida lidzenas rindas, acimredzot kultiveti, jo bija nokalti bez laistisanas.
Seit netika ierikoti zogi, to vieta tika staditas saulespukes. Uz vinu zelta cepurem spalvas supojas ka zvirbuli, piepildot vinu vaigus. Un cels, skiet, patiesam tika izmantots ka poligons. Vasilijs, skatoties apkart, pat pamanija vecu filca zabaku, kas noslika zustosa pelke. Turpat netalu aireja vistas, knabajot vinu.
Visu so skaistumu aptvera siltas zilas debesis, lielas, kadu Vasilijs nebija redzejis, dzivodams pilseta. Drosi vien tadas debesis ir tikai ciemos.
– Ko jus darat, lai seit dzivotu? – Vasilijs jautaja, skatidamies apkart. – Ir uzsakti saknu darzi… Vai kerat zivis?
Un vins paskatijas uz tiklu uz saniem.
"Cara tevs neatsakas no zelastibas," Marjasa sarkastiski atbildeja. "Saskana ar vina dekretu partikas produkti mums tiek atnesti reizi cetrdesmit dienas, un tas ir bezjedzigs." Seit mums nav ne labibas, ne dzirnavu, mes nevaram ne set, ne plaut – launie gari, viena varda. Tatad mes dzivojam no karavanas uz konvoju.