– Protams! Kas vinam vajadzigs? Vins sez Belopole, galvaspilseta. Vins gribeja seit nakt!

"Labi, neviens neteica, ka tas bus viegli," Vasilijs nomurminaja.

Vins pamanija taku zem kajam, nevis platu, bet labi iestaigatu, it ka kads biezi butu gajis gar kapsetu uz ezeru – varbut tas bija kaulu jakas?

Vasilijs ar aizdomam skatijas uz kalnu, bet tur viss bija kluss. Peleki akmeni, rupji izcirsti, staveja nekustigi. Dazas bija iegarenas, piemeram, pilari, dazas bija kvadratveida, nedaudz platakas augspuse, un tas visas bija sasvertas uz saniem, tad uz prieksu. Bija ari apali laukakmeni, kuriem, skiet, nebija pieskirta forma, bet gan novietoti ta, ka atrasti.

Seit ir vecas sievietes maja, tikpat tumsa un nobruzata ka budinas ciemata. To atdzivinaja mala jumts, apaudzis ar kosam sunam un reti garu zalaju kuski ar veja saliektajiem galiem.

Maja, neskatoties uz atvertajiem logiem, bija druma. Varbut tikai tapec, ka divi no trim logiem paveras uz kapsetu. Dega krasns, tada pati neveikla ka prieksniekam, ari bez skurstena.

– Vai jums nav normalu meistaru? – Vasilijs jautaja, mirkskinot asarainas acis. – Kurs tadas krasnis taisa! Visi dumi nak istaba. Jums japiestiprina caurule, lai dumi nak ara.

– Kads gudrs puisis! – veca sieviete iesmejas. – Ka tu izbegsi no negelibas? Paskaties, plits meistars ir atrasts.

Un vina, nonemusi no sola kaut kadu grebtu deli uz kajas – ta augspuse, uz zobiem karajas skiedra – aicinaja viesus apsesties. Vina bija aiznemta pie plits, vinai bija kaut kas gatavots katla.

Skiet, ka vietejiem iedzivotajiem komforts nemaz nerup. Nav ne gultu, ne atzveltnes kreslu, ne divanu – ja gribi pa dienu apgulties, nav kur. Tikai maksa un cietie solini, uz tiem nevaresi ilgi sedet. Vini drosi vien nesedeja, kapec gan lai vini sedetu, ja nebija interneta, televizora, televizora pierices. Jus ari nevarat lasit gramatas. Bet ko vel darit? Vini pat netur saknu darzus un tiklidz tie nesaskabst no garlaicibas.

Vasilijs paskatijas apkart maja: varbut kruzes un skivji bija izgrebti no koka. Tiek veidoti podi. Senes savertas uz auklas, garsaugi tiek zaveti. Segas ir izgatavotas no luzniem. Sis delis ar skiedru ir verpsanas ritenis, vai ka? Vini griezas. Tas ir viss? Un ta visu muzu?

Tad vins saprata, ka Tihomirs bruve medu un dzer kopa ar velniem. Kas tur vel isti jadara?

Veca sieviete nolika vinam prieksa koka kruzi ar zalu uzlejumu, nekrasotu, bez roktura. Un Marjasa ieguva vienu, un ari Mudriks.

"Dzeriet," sacija saimniece un ari apsedas pie galda. – Speks palielinasies.

Un, skatoties tikai uz Vasiliju, vina domigi piebilda:

– Varbut pat traki…

"Man pietiek savas sajutas," vins drumi atbildeja un uzmanigi iedzera malku. “Nemot vera apstaklus, es rikojos logiski. Vai kads no jums zina, cik plata ir robeza? Ja nu, teiksim, kartsleksana?

"Tu dzer, Vasja, dzer," Maryasa sirsnigi, skaidri ar majienu sacija.

"Un, ja kads no otras puses ieradisies pajuga," Vasilijs spitigi turpinaja, "un es apsezos, un vins mani aizvedis, vai es tiksu ara no robezas?"

"Varbut tikai uz citu karalvalsti, ja," saimniece domigi sacija un tad uzmanigi paskatijas – vinas acis bija lielas, melnas, degoss skatiens – un jautaja:

– Un, kad tu izkapsi, ko tu darisi?

"Man jadodas majas, kas cits, es nevaru visu muzu te staigat." Tatad, es atradisu jusu burvi un noorganizesu, lai vins mani suta atpakal.

– Ko jus piedavajat preti?

Vasilijs saskrapeja pakausi un saviebas: ja vins sitis pats, tad busot bumbulis.

– Jus tacu nedomajat, ka vins par velti palidzes, vai ne? – veca sieviete izsmejosi jautaja. – Vini nelaus jums vinu redzet.

"Ne, jus nesaprotat," sacija Vasilijs.

Un, virpinot kruzi pirkstos, vins viniem visu izstastija. Ka vins dzivoja sava Juznija, ka gaja skola, ka vins draudzejas ar Pasku un Olegu. Vins stastija par legendu un par to bernibas nakti, kad parbaudija, vai ir iespejams noklut cita pasaule, tacu nekas neizdevas.

Kaut ka, berzejot pieri un zestikulejot, vins paskaidroja par savu darbu. Un ka vins gaja pastaigaties ar Vilku, un tur bija pilnmeness, parks, makonis, varna, tas noladetais kalns. Un ka vins noslideja no slidkalnina, un Griska vinu izsplava un pastastija.

"Tas ir tadas mulkibas," Vasilijs pabeidza, izplesot rokas, un nobeidza atdzeseto buljonu. – Ko man tagad domat, tavuprat? Kas tu esi ista? Ne, es domaju, ka tas ir mulkibas. Varbut man te jamirst, lai pamostos sava pasaule…

– Vasja, neuzdrosinies! – Marjasa iesaucas. Un vina ciesi turejas pie vina rokas, it ka vins tulit mirtu. "Vecmamina Jarogneva, parlieciniet vinu, nesapratigo, preteja gadijuma vins patiesam mirs!"

"Tev bus laiks nomirt," sacija saimniece.

"Tad man vajag burvi." Tatad vins mani atgriezis.